Viss sakritis tā, ka prom no Rīgas (tā uz dienām divām vismaz) neesmu tikusi kādu mēnesi, varbūt pat divus. Nu ir pienācis tas "lūzuma punkts"
Skaitu dienas, līdz braukšu MĀJĀS.
Pat ja tur esmu pāris reizes gadā, mazliet ilgāk vasarās, grozies kā gribi - tā vienmēr būs vieta, ko saukšu par MĀJĀM.
Jo vecāka kļūstu, jo biežāk gribas aizbraukt pie mammas, pie omēm, samīļot viņas, apčubināt.
Kaut kur pakausī sēž tā apziņa, ka nekas nav mūžīgs.
Skaitu dienas, līdz braukšu MĀJĀS.
Pat ja tur esmu pāris reizes gadā, mazliet ilgāk vasarās, grozies kā gribi - tā vienmēr būs vieta, ko saukšu par MĀJĀM.
Jo vecāka kļūstu, jo biežāk gribas aizbraukt pie mammas, pie omēm, samīļot viņas, apčubināt.
Kaut kur pakausī sēž tā apziņa, ka nekas nav mūžīgs.