august?!
visa mana patība ir sagurusi, visa mana patība nespēj naktīs gulēt. visa mana patība ir apjukusi. un jau tā neveiklajai sajūtai, kas manī iekšā burbuļo vēl pievienojas maksimāls koordinacijas trūkums. šķiet, ka varēšu atviegloti nopūsties, ja līdz kalendārās vasaras beigām būšu sevi atstājusi vismaz vienā gabalā.
laikam jau pie visa vainīgs fakts, ka atvaļinajums tulīt beigsies un atkal būs darbs, rutīna un nemitīgie mēģinājumi no tā visa aizbēgt. esmu sasodīta darbaholiķe, ja tas nozīmē, ka man nebūs laika domāt, par to, cik vientuļa, es patiesībā esmu.
Jā, jā un te nu varat mest acīs manus vārdus..”man patīk vienai skriet mežā, meklēt jaunus apvāršņus jūrai un pievarēt visādus izaicinājumus, patīk man, ka pati sevi pavēlniece eju kad gribu, nāku kad gribu”. Patīk un reizēm vajag, bet cik tad ilgi var?! Reizēm gribas, lai kāds vismaz atgādina, lai skrienot mežā jaku neaizmirstu, vai ka gaidīs mani mājās, no kārtēja “eju meklēt sevi”. Jā, es gribu, lai mani gaida un galvenais, lai nelauž mani gabaliņos.
vasarā visa tā gribēšana (nekur jau nepazūd), bet jūras vējā izpūšas un aizmieg kamēr Tu guli kaut kur kāpās Kolkā, bet rudenī vairs nepietiek ar diviem džemperiem, lai iekšā kļūtu silti.
— ko es ar to visu gribeju teikt? Nezinu! / paspēju jau nobirdināt pāris asaras un pašņaukāties, kamēr rakstīju./ laikam jau – pačīkstēt pasaulei, ka vajag vai nu mūžīgo vasaru, vai beidzot kādu blakus.
ceru uz miegu šonakt, nesāpošiem orgāniem un skaidraku prātu rīt. turpmāko nedēļu izmantošu strausa tehniku, tik zemes vietā galvu bāzīšu darbos un nedarbos un tad jau redzēs.
atvaļinājums beigsies.
laikam jau pie visa vainīgs fakts, ka atvaļinajums tulīt beigsies un atkal būs darbs, rutīna un nemitīgie mēģinājumi no tā visa aizbēgt. esmu sasodīta darbaholiķe, ja tas nozīmē, ka man nebūs laika domāt, par to, cik vientuļa, es patiesībā esmu.
Jā, jā un te nu varat mest acīs manus vārdus..”man patīk vienai skriet mežā, meklēt jaunus apvāršņus jūrai un pievarēt visādus izaicinājumus, patīk man, ka pati sevi pavēlniece eju kad gribu, nāku kad gribu”. Patīk un reizēm vajag, bet cik tad ilgi var?! Reizēm gribas, lai kāds vismaz atgādina, lai skrienot mežā jaku neaizmirstu, vai ka gaidīs mani mājās, no kārtēja “eju meklēt sevi”. Jā, es gribu, lai mani gaida un galvenais, lai nelauž mani gabaliņos.
vasarā visa tā gribēšana (nekur jau nepazūd), bet jūras vējā izpūšas un aizmieg kamēr Tu guli kaut kur kāpās Kolkā, bet rudenī vairs nepietiek ar diviem džemperiem, lai iekšā kļūtu silti.
— ko es ar to visu gribeju teikt? Nezinu! / paspēju jau nobirdināt pāris asaras un pašņaukāties, kamēr rakstīju./ laikam jau – pačīkstēt pasaulei, ka vajag vai nu mūžīgo vasaru, vai beidzot kādu blakus.
ceru uz miegu šonakt, nesāpošiem orgāniem un skaidraku prātu rīt. turpmāko nedēļu izmantošu strausa tehniku, tik zemes vietā galvu bāzīšu darbos un nedarbos un tad jau redzēs.
atvaļinājums beigsies.