jau dienas dažas, varbūt, pat nedēļas, es domāju par vilku, kas skrien pa pilsētas bruģi. par vilku, kas saskrējies ar mani. es domāju par mūsu dažādajiem ceļiem. es skrienu ar vēju kamēr viņa pasaulē vējš nespēj izlausties starp dauzstāvu ēkām. kamēr jūras ūdens skalojas gar pēdām, viņš saplūst ar dzelzs rumakiem.
un tad pavisam nejauši prātā man ienāc Tu,mans vilciņ, kam asinīs jūra, Tu, kas vēju par ceļvedi ņem, Tu, kam pēdas smiltīs grimst.
viss.
sasodīts.
mani džungļi sabrūk, mani džungļi izdeg.
un tad pavisam nejauši prātā man ienāc Tu,mans vilciņ, kam asinīs jūra, Tu, kas vēju par ceļvedi ņem, Tu, kam pēdas smiltīs grimst.
viss.
sasodīts.
mani džungļi sabrūk, mani džungļi izdeg.