C9H13N piezīmes.
šī būs kā vēstule Tev, man mīļais draugs,
gribetos ar atskaņām,bet šovkar domas skrien ātrāk kā pirksti un vieglais bīts fonā- nojaukts ritms.
Katru reizi, kad mēs tiekamies Tu runā, par to, cik maz kopīga mums ir. Precīzāk, Tu centies uzsvērt, ka nekā kopīga izņemot šīs naktis, vietu, no kuras nākam un jūras ūdeni, kas plūst mūsu asīns, mums nav. Ak jā, redzi,Tu jau nonāc pretrunās ar sevi.
Tu stāsti par savām miljons paralēlajām pasaulēm un draugiem, kas ir tik dažādi, ka izrauj Tevi no komforta zonas un liek nepārtraukti justies fakin' dzīvam.
Tu stāsti par saviem draugiem no dzimtā ciema, kam izkapāt litru šņabja.. nu tā pie vakariņām, ir sīkums, un izvicināt dūres ar čaļiem no blakus ciema, nākošajā zaļumballē, ir ierasta lieta. Un lai arī Tu neesi tur ikdienā un dzīve jau sen Tevi nolikusi uz augstākiem plauktiņiem.. būs balle, būs šņabis, būs arī dūres un būsi arī Tu.
Tu stāsti par erudīto piektdienu Kaņepē, kur Tavi kompanjoni divos pirkstos tur vīna glāzi un galanti dirš par pēdējo Kleinas izdevumu, par draugiem, no vecās dzīves ar ko kopā var bezrūpīgi nopūst pāris līnijas un ļauties pilsētas vieglajām dāmām.
Es redzu kā Tu skaties uz mani un Tavas acis pauž "ai, mazā...Tev tik daudz vēl, ko mācīties, vēl kur augt".
Jā, Tev taisnība, bet..
Te nu es sēžu savā virtuvē ar random čali no Zepčika, kurš rīmes līmē, filosofējam par sēņu tripiem, papūšam līnijas, kā ceļa kāju nezināmajam piedzīvojumam, kas varbūt būs dzimtā ciema zaļumballe, izkapātais šņabis un dejas līdz redzi aiz kokiem sauli jūrā austam. Varbūt tas būs kārtējais telefona zvans un attapšanās kā daļai no mākslas baudītājiem.
Ko es ar to visu gribēju pateikt?
Ouh, Tu pat nenojaut cik daudz mums ir kopīga, un cik ļoti labi es Tevi brīžiem saprotu.
Bet mūsu Kurzemnieku lepnums liek mums būt tur, kur mēs esam.
katrs savā virtuvē.
gribetos ar atskaņām,bet šovkar domas skrien ātrāk kā pirksti un vieglais bīts fonā- nojaukts ritms.
Katru reizi, kad mēs tiekamies Tu runā, par to, cik maz kopīga mums ir. Precīzāk, Tu centies uzsvērt, ka nekā kopīga izņemot šīs naktis, vietu, no kuras nākam un jūras ūdeni, kas plūst mūsu asīns, mums nav. Ak jā, redzi,Tu jau nonāc pretrunās ar sevi.
Tu stāsti par savām miljons paralēlajām pasaulēm un draugiem, kas ir tik dažādi, ka izrauj Tevi no komforta zonas un liek nepārtraukti justies fakin' dzīvam.
Tu stāsti par saviem draugiem no dzimtā ciema, kam izkapāt litru šņabja.. nu tā pie vakariņām, ir sīkums, un izvicināt dūres ar čaļiem no blakus ciema, nākošajā zaļumballē, ir ierasta lieta. Un lai arī Tu neesi tur ikdienā un dzīve jau sen Tevi nolikusi uz augstākiem plauktiņiem.. būs balle, būs šņabis, būs arī dūres un būsi arī Tu.
Tu stāsti par erudīto piektdienu Kaņepē, kur Tavi kompanjoni divos pirkstos tur vīna glāzi un galanti dirš par pēdējo Kleinas izdevumu, par draugiem, no vecās dzīves ar ko kopā var bezrūpīgi nopūst pāris līnijas un ļauties pilsētas vieglajām dāmām.
Es redzu kā Tu skaties uz mani un Tavas acis pauž "ai, mazā...Tev tik daudz vēl, ko mācīties, vēl kur augt".
Jā, Tev taisnība, bet..
Te nu es sēžu savā virtuvē ar random čali no Zepčika, kurš rīmes līmē, filosofējam par sēņu tripiem, papūšam līnijas, kā ceļa kāju nezināmajam piedzīvojumam, kas varbūt būs dzimtā ciema zaļumballe, izkapātais šņabis un dejas līdz redzi aiz kokiem sauli jūrā austam. Varbūt tas būs kārtējais telefona zvans un attapšanās kā daļai no mākslas baudītājiem.
Ko es ar to visu gribēju pateikt?
Ouh, Tu pat nenojaut cik daudz mums ir kopīga, un cik ļoti labi es Tevi brīžiem saprotu.
Bet mūsu Kurzemnieku lepnums liek mums būt tur, kur mēs esam.
katrs savā virtuvē.