Kaut kas manī klusi cerēja, ka tonakt mēs noskaidrosim lietu būtību un viss, vai vismaz kāda šķautne, taps skaidra. Cerēju uz kādu neveiklu sarunu, kas liktu man sarkt un bālēt,stostīties un ik palaikam novērst skatienu no Tevis,cerēju uz mulsinošo klusumu, starp manu stostīšanos un Taviem paskaidrojumiem. Bet nekā no tā visa.. ne kripatiņas. ā, nē,meloju- mulsinošais klusums lija kā no pārpilnības raga, jo atkal.. atkal un atkal es attopos, ka arī ar Tevi ir vieglāk klusēt un smieties.
naktī es nespēju paelpot, tik cieši Tu mani turēji sev blakus un es visu nakti klusībā pie sevis atkārtoju "tikai nelaid vaļā, tikai lūdzu, nelaid mani vaļā.."
naktī es nespēju paelpot, tik cieši Tu mani turēji sev blakus un es visu nakti klusībā pie sevis atkārtoju "tikai nelaid vaļā, tikai lūdzu, nelaid mani vaļā.."