ķīmiskais savienojums.
this could be us, but we don't talk about "us".
"Ir 13.decembris, 5:00 no rīta, es vāru kafiju domāju, kur ir mans dēlis un hidra, ir jābrauc ķert vilni. Tā ir sava veida meditācija un sevis pilnveidošana. Tas prasa nenormālu spēku gan fizisku, gan garīgu. Ir tik grūti pedlot iekšā jūrā, it īpaši pēc vētras. Ūdens ir haoss.Tev ir jāpieņem, ka tas, ko tu dari ir bīstami, ka katru reizi, kad tu dodies ūdenī, tā var būt Tava pēdējā reize. Cilvēks nesaprot to, kāds spēks ir ūdenim, cilvēks nesaprot, ka ir bezspēcīgs dabas priekšā. Pār tevi salūzt vilnis, tevi ierauj dziļumā , kur putūdens ir tādas konsistences, ka Tu nevari izpeldēt un tas ir tas brīdis, kad esot pāris metrus zem ūdens, tev ir jābūt mentāli stipram, jāsaprot, ka te tu vairs neko nespēj mainīt un vnk jāļaujas, lai ūdens tevi aiznes prom. Tu nevari pretoties, tas tevi nogalinās. (..)"
- viņš runā, es klausos un skatos uz viņu, pētu viņu- mīmikas, žestus, acis..
"(..) Seko līdzi mēness fāzēm un vējiem, bēgumiem un paisumiem un galvenais saproti, ka tu nevari pakļaut dabu, tu vari tikai ar to sinhronizēties. Tas viss process ir kā meditācija."
-es redzu ar kādu entuzaismu acīs viņš to stāsta un vienīgais, ko es spēju domāt ir.. "vecīt, i'm so falling for you.!" gribējās paķert viņu aiz krāgas, pievilkt klāt un skūpstīt līdz elpas trūkumam. visas savas sajūtas atstāt uz viņa lūpām. gribējās pārkāpt sev pāri un skaļi pateikt visu, kas smacē jau pāris nedēļas, bet.. bet mēs taču nerunājam par mums.
un ir tik jocīgi atkal just. nu tā pa īstam un kaut ko.
liktenis spēlē dīvainas spēlītes.