ikdienišķi pieraksti.
Tā nogurt var tikai no svētkiem un ciemiņiem. Trīs dienas nepārtrauktā kustībā, nepārtrauktā svinēšanā nogurdina ļoti. Saulgriežu bilance: divreiz nodejoti saulgrieži, divi vainagi, naktī izbrista jūra un nosalušas kājas, dienās izbrists mežs un atrasts kulta lielakmens, ballē nodejotas kājas un rokas, pīrāgu pilns puncis un sentiments.
Viss kopā dod lielisku sajūtu, ja vien.. ja vien tam visam nepienāktu gals un nebūtu jāatgriežas pie brīvā laika, kurā domas un sajūtas ņem virsroku pār mani.
Ir tāds teiciens "No acīm prom, no sirds laukā." Visu laiku man tas strādāja tieši šādā virienā, bet tagad pilnīgi otrādi. Jo ilgāk nav redzēts, jo vairāk saprotu, cik ļoti pietrūkst, cik ļoti žēl, ka viss tā.
Man uznāca raudiens, bet es nespēju paraudāt. Man iekšā viss drebēja un žņaudzās, bet es nespēju nevienu asaru no sevis izdabūt.
Bija laiks, kad man bija viss, kas liekams zem vārda saistības un tad man tas viss šķita kā mazas mocībiņas. Naktīs sapņoju par to, kādus varoņdarbus darītu, ja man nebūu nekā, ja es būtu brīvs kā putns debesīs. Pagāja gadi un, sasodīts, es tiku pie savas brīvības. Tikai sūdi tādi, ka es nezinu, ko lai ar savu brīvību iesāk un šis ir tas brīdis, kas tu saproti,ka tas, ko Tu gribēji, īstenībā ir huiņa (vai vismaz kaut kas tāds, ko iespējams Tev nemaz nevajag)... bet man ir sajūta, ka mazliet vajag gan, jo man šķiet, ka es esmu noskrējusi no sava skrejceļa.. kaut kas ir jāmaina.. strauji, iespējams.
atkal un atkal pierādās tas, ka nekad neko nevajag gaidīt. man joprojām ir bail no vientulības, bet es vairs negribu remdēt savas ilgas ar īslaicīgām aizraušanām, jākļūst pašpietiekamai.
Reizēm šķiet, ka pēdējā pusotra gada laikā es esmu pāraugusi pati sevi un es vēl nezinu vai tas mani priecē, vai skumdina.
Trešās dienas beigas.
arlabunakti.
Viss kopā dod lielisku sajūtu, ja vien.. ja vien tam visam nepienāktu gals un nebūtu jāatgriežas pie brīvā laika, kurā domas un sajūtas ņem virsroku pār mani.
Ir tāds teiciens "No acīm prom, no sirds laukā." Visu laiku man tas strādāja tieši šādā virienā, bet tagad pilnīgi otrādi. Jo ilgāk nav redzēts, jo vairāk saprotu, cik ļoti pietrūkst, cik ļoti žēl, ka viss tā.
Man uznāca raudiens, bet es nespēju paraudāt. Man iekšā viss drebēja un žņaudzās, bet es nespēju nevienu asaru no sevis izdabūt.
Bija laiks, kad man bija viss, kas liekams zem vārda saistības un tad man tas viss šķita kā mazas mocībiņas. Naktīs sapņoju par to, kādus varoņdarbus darītu, ja man nebūu nekā, ja es būtu brīvs kā putns debesīs. Pagāja gadi un, sasodīts, es tiku pie savas brīvības. Tikai sūdi tādi, ka es nezinu, ko lai ar savu brīvību iesāk un šis ir tas brīdis, kas tu saproti,ka tas, ko Tu gribēji, īstenībā ir huiņa (vai vismaz kaut kas tāds, ko iespējams Tev nemaz nevajag)... bet man ir sajūta, ka mazliet vajag gan, jo man šķiet, ka es esmu noskrējusi no sava skrejceļa.. kaut kas ir jāmaina.. strauji, iespējams.
atkal un atkal pierādās tas, ka nekad neko nevajag gaidīt. man joprojām ir bail no vientulības, bet es vairs negribu remdēt savas ilgas ar īslaicīgām aizraušanām, jākļūst pašpietiekamai.
Reizēm šķiet, ka pēdējā pusotra gada laikā es esmu pāraugusi pati sevi un es vēl nezinu vai tas mani priecē, vai skumdina.
Trešās dienas beigas.
arlabunakti.