-gara nakts
pirms es eju dušā un noskaloju visu preteklību no sevis, gribas mazliet to žulti izlikt arī publiskajā telpā.
-kā man iet?
mans Prometeja liktenis atkal un atkal pierādās. es ilgtermiņā nedrīkstu justies labi. ja no rīta pamostos ar sajūtu, ka nu jau tiešām viss ir zajebis.. tad vakarā asaras un sāpoša dvēselīte. no pagātnes rēgiem man neizbēgt.
brīdī, kad man viss bija sakrājies tik ļoti, ka jau lija pāri malām, es sevi norobežoju no visiem. es visiem kuģīšiem un laiviņām atsēju tauvas un ļāvu aizpeldēt. es viņus atsēju no savas sirds, no savām sajūtām, no savām domām. nu tā… lai pašai vieglāk. neko necerot, neko negaidot , neko nedomājot..
un tad,kad tas viss ir izdarīts, ja kāds kuģītis negaidot atpeld atpakaļ, pavisam mierīgi.. iekšā ir ļoti patīkama sajūtiņa.
es krītu lielākās un mazākās panikās, jo man šķiet, ka man dzīve ir izgājusi no rāmjiem un es netieku galā pati ar sevi. pilnīgs un absolūts haoss manī un tas demolē visu sistēmu, tas grauj mani un manu produktivitāti.
ik pa laikam paspēju sevi piesmiet un tad klusībā to nožēlot. ik pa laikam gribas aizbēgt no visiem un vai palīst zem segas un izlikties, ka mani neviens tur neatradīs.
bet ir tik patīkama sajūta, ka ir tādi draugi, kas negaidot ierodas pie tevis nakts vidū tikai, lai pārbaudītu, vai ar tevi viss ir kārtībā, jo zin, ka ir hujova.
-kā man iet?
mans Prometeja liktenis atkal un atkal pierādās. es ilgtermiņā nedrīkstu justies labi. ja no rīta pamostos ar sajūtu, ka nu jau tiešām viss ir zajebis.. tad vakarā asaras un sāpoša dvēselīte. no pagātnes rēgiem man neizbēgt.
brīdī, kad man viss bija sakrājies tik ļoti, ka jau lija pāri malām, es sevi norobežoju no visiem. es visiem kuģīšiem un laiviņām atsēju tauvas un ļāvu aizpeldēt. es viņus atsēju no savas sirds, no savām sajūtām, no savām domām. nu tā… lai pašai vieglāk. neko necerot, neko negaidot , neko nedomājot..
un tad,kad tas viss ir izdarīts, ja kāds kuģītis negaidot atpeld atpakaļ, pavisam mierīgi.. iekšā ir ļoti patīkama sajūtiņa.
es krītu lielākās un mazākās panikās, jo man šķiet, ka man dzīve ir izgājusi no rāmjiem un es netieku galā pati ar sevi. pilnīgs un absolūts haoss manī un tas demolē visu sistēmu, tas grauj mani un manu produktivitāti.
ik pa laikam paspēju sevi piesmiet un tad klusībā to nožēlot. ik pa laikam gribas aizbēgt no visiem un vai palīst zem segas un izlikties, ka mani neviens tur neatradīs.
bet ir tik patīkama sajūta, ka ir tādi draugi, kas negaidot ierodas pie tevis nakts vidū tikai, lai pārbaudītu, vai ar tevi viss ir kārtībā, jo zin, ka ir hujova.