viena vienīga meksika.
es skatos uz viņu , kad viņs savā pufaikā satuntuļojies spieda mani sev klāt- skaists. iekšēji un arī ārēji. un tad viņš savu skaistumu novilka.. ah. viņā ir kaut kas zudis. kaut kas daudz...un man tik svarīgs. viņa acīs ir vilšanās.. bet apskavienos sirdsiltums.
viņa sejā ir saltums un apjukums, bet rokās tas mierīgais maigums.
un es nezinu.. mani pārņem žēlums vai dusmas. es nezinu.
man gribas pateikt visu , bet tajā pašā laikā.. man negribas teikt neko..tikai pasedēt uz bruģīša un paraudāt. un es pat nezinu, kāpēc?
M:-cik noželojami ir tas, ka es gribu rīt pamosties kādam blakus. bet kādam ar sirdssiltumu.?
L:- tas nav nozeelojami. tas ir cilveeciigi.
M:-bet kaut kā kauns no sevis, ka nīdu kā tāda izslāpusi kuce, pēc cilvēcīga siltuma blakus.. ka es nevaru būt pašpietiekama.
L:-sieviete ir no ribas. ko gan mes varam gribeet?
viņa sejā ir saltums un apjukums, bet rokās tas mierīgais maigums.
un es nezinu.. mani pārņem žēlums vai dusmas. es nezinu.
man gribas pateikt visu , bet tajā pašā laikā.. man negribas teikt neko..tikai pasedēt uz bruģīša un paraudāt. un es pat nezinu, kāpēc?
M:-cik noželojami ir tas, ka es gribu rīt pamosties kādam blakus. bet kādam ar sirdssiltumu.?
L:- tas nav nozeelojami. tas ir cilveeciigi.
M:-bet kaut kā kauns no sevis, ka nīdu kā tāda izslāpusi kuce, pēc cilvēcīga siltuma blakus.. ka es nevaru būt pašpietiekama.
L:-sieviete ir no ribas. ko gan mes varam gribeet?