šeit dzīvo m.

pļava, viena no tām , kuras par lētu naudu pārdeva daudzus desmitus gadu atpakaļ.
viena no tām , kas kaimiņos putekļainajam ceļam, kas ved uz nekurieni. tā, kur vēl nesen ,tik gadus 14 atpakaļ ganījās govis.
lieliska vieta, lai atbrīvotos no - , "es nekam nederu rītos".


histēriskie kliedzieni nesniedzas līdz kādām dzirdīgām ausīm, tu kliedz līdz bezspēkā saļimsti starp asajām nezālēm.
paralēli kliedzieniem no acīm krīt asaras, tu raudi līdz kļūst slikti, rodas vēmiena reflekss pašam no sevis.
drēbes no miesas tiek norautas ar necilvēcisku riebumu, ar prieku tiek rīti putekļi, kas rodas kādam retam gruzovikam aiztraucoties nekurienes virzienā.
laiks rit , bet joprojām nekustīgi guļot zālēs un nezālēs , gribas no visa spēka sevi triekt zemē. aiz riebuma pret sevi, aiz naida.
Neviens to neredzēs, to nedrīkst redzēt, viss paliks starp tevi un izmīdīto pļavu, piekliegto gaisu, ikdienas pierastība turpinās.
Paldies par nedalīto uzmanību, daba.
dzīvē jau viss iet tik uz augšu , laime smeļas mutē ,kā grimstošā kuģī ūdens , bet tomēr, sevi vienmēr gribas labāku. Nemākulība un iegribas , tik n e v a j a d z ī g ā s prasības , liek aizrīties pašam ar sevi, pašam ar savu prieku.

ar bomi pa pieri, bērnam


pirmdiena, 3:40 (2009.gada decembris)