Vienmēr esmu domājis cik skaista būtu pasaule ja visi cilvēki būtu tādi kā es. Visur valdītu miers, harmonija, visi būtu laipni un labi un vardarbība būtu pilnībā izzudusi. Bet problēma būtu tāda ka visi šie cilvēki dzīvotu ciešanās.
Darot citiem labu kādam arī no tā ir jācieš, un protams ka tas esmu es. Cilvēks kurš nekad nevar atteikt citiem, neskatoties uz to ka pats no tā cietīs. Cilvēks kurš NĒ vārdu izmanto ļoti reti. Cilvēks kurš tiek izmantots un pats to apzinās bet nespēj neko tur mainīt. Tāds nu es esmu.
Gribētu būt vairāk nostājīgāks, pastāvēt par savu viedokli, būt mazliet singrāks, parādīt ka man ir 'stingrā vīriešu roka' :) Bet nu neko darīt, kāds es esmu tāds esmu, būtu man jau sen laiks ar to samierināties un teikt - redz cik foršs es esmu (kāds arī es esmu:P). Bet katrs cilvēks tiecās pēc kāda ideāla kāds viņš gribētu būt, parasti jau šis ideāls ir tāds kāds viņš nemaz nevar būt.

whatever

katrā ziņā, kā izrādās esmu jau iepriekš to minējis, esmu savu no-laifera dzīvi ar 10-12 stundām dienā pavadītām pie datora esmu samazinājis uz kādām 20min. Rezultātā pārguruši vakari un no visiem stūriem uzglūn visādas dzīves grūtības ar ko nolaiferi nemaz nesaskaras =)

Te vienu dienu sāku prātot - visi cilvēki ik pa laikam saka - redz, atceries bērnību/koju laikus/pāgājušo mēnesi utt... (ar nopūtu) atceries cik toreiz bija labi... jā tie bija forši laiki... utt. Vai tas nozīmē jo mēs kļūstam vecāki jo dzīve paliek ar vien sliktāka? Vai arī vienkārši mēs nemākam izbaudīt pašreizējo dzīvi. Jo pēc n-gadiem būs tā pat - atceries cik forši bija 20 martā 2009 gadā... ehh...