8/31/09 06:07 pmizdomājām tomēr aiziet uz sportu. spēlējām volejbolu, un volejbols man patīk, bet nu tur es jutos kā galīgs nūģis (nu tāds, kādus rāda amerikāņu filmās - kas neko nejēdz no sporta, izvairās no bumbas, bet vienalga regulāri dabū ar to pa galvu), kaut gan neko pārāk nūģisku neizdarīju. nezinu, šķiet, ka man zemapziņā ir kaut kādas mistiskas bailes no izgāšanās sabiedriskās vietās, jo vienmēr, kad izgāzties ir iespējams (publiska runa, prezentācija, nopietns komandu sports u.c.), es sāku trīcēt kā apšu lapa, pat ja prāts man ir gandrīz pilnīgi mierīgs (kaut gan visbiežāk jau nav). Tā nu es tur drebēju un mēģināju sev ieskaidrot - nomierinies, spēlē ar prieku! bet nu grūti ir spēlēt ar prieku, kamēr citi ir orientēti uz rezultātu, tāpēc turpmāk būšu gudrāka, un sapratīšu, ka man nevis patīk volejbols kā tāds, bet gan spēlēt to ar jautriem/pazīstamiem cilvēkiem kā izklaidi.un vispār - kā lai tiek no tām bailēm vaļā? |
līdz____________svars
^
8/31/09 02:09 pmbiju jau aizmirsusi, cik ļoti man patīk manas grupas meitenes ^^ papļāpājām, izsmējāmies, izdarījām arī šo to noderīgu. un rīt, iespējams, visa grupa aiziesim paballēties. es gan esmu tāds cilvēks, kuram vajag DAUDZ miega, bet gan jau, vienu reizīti neizgulējusies, tomēr izdzīvošu :D--- Rādu grupas biedrenei uz pieturu pretējā ielas pusē un saku: "Tas gadījumā nav Ņikita?" Viņa paskatās un atbild: "Nē, man šķiet, ka tā ir sieviete - viņai ir svārki." Es ieraugu to sievieti (kuras matu griezums īstenībā bija līdzīgs Ņikitas matiem) un sāku smieties: "Tak ne jau viņa! Tas tur pa kreisi! Īsti tik slikta redze man nav, lai es nespētu atšķirt sievieti no vīrieša" :D |
8/30/09 07:00 pmŠodiena bija mierīga un jauka. Sēdēju parkā un lasīju grāmatu, bet, kad sāka līt, turpināju lasīt, paslēpusies zem lieliem vītoliem, kuru zari sniedzās līdz pašai zemei. Šādi vītoli vispār jau no bērnības ir mani sapņu koki - tādus es kādreiz gribētu savā piemājas zemē. Nopirku bumbierus no kāda vīrieša, redzēju divus kāzinieku barus (un, lai gan mana atieksme pret kāzām ir visai negatīva, tomēr vienmēr, kad redzu līgavu un līgavaini, nez kāpēc uztveru to kā labu zīmi). Lēnām pastaigājos, vēroju apkārtni un jutu sevī tādu kā mierpilnu svētlaimi. Šeit ir tik skaisti un labi. |
8/30/09 06:28 pm - Ošo "Intuīcija. Ārpus loģikas esošās zināšanas""..izglītoti cilvēki gandrīz vienmēr ir nesaprātīgi. Viņi līdzinās papagaiļiem, tie tikai atkārto. Viņi ir kā gramofona plates. Tie spēj prasmīgi atkārtot, bet, rodoties jaunai situācijai, parādoties kaut kam, kas nav minēts grāmatās, tie jūtas pazuduši. Viņiem nepiemīt dabiskā gudrība. Gudrība ir spēja atsaukties katram dzīves brīdim tieši tad, kad tas notiek, ne rīkoties saskaņā ar iepriekš noteiktu programmu.Iepriekš izvirzīta programma ir nepieciešama tikai glupiem cilvēkiem. Tie baidās, apzinās, ka viņiem nav pietiekami daudz saprāta, lai spētu sastapties ar reālo dzīvi aci pret aci. viņiem ir jāsagatavojas, jāiestudē sava loma. Tie sagatavo atbildi vēl pirms tam, kad ticis uzdots jautājums - un šādi parāda savu muļķību, jo jautājumi nekad neatkārtojas. Jautājumi vienmēr ir citi. Ik diena nes savas problēmas, savus izaicinājumus, un katrs mirkis uzdod pats savus jautājumus. Un, ja esi galvā sagatavojis gatavas atbildes, tu nespēsi pat pilnībā ieklausīties jautājumā. Tevi tik ļoi piepildīs sagatvotā atbilde, ka nebūsi spējīgs klausīties. Tu nebūsi pieejams. Un viss, ko darīsi, tiks veikts saskaņā ar iepriekš sagatavotajām atbildēm, kuras būs neatbilstošas, tām nebūs nekāda sakara ar realitāti. Patiesa gudrība ir spēja saistīt sevi ar realitāti - nesagatavotam. Un spējā stāties pretī dzīvei nesagatavotam slēpjas neiedomājams skaistums. Tad dzīvē ienāk svaigums, tad dzīve plūst un mainās. Tad tā sagādā tik daudz pārsteigumu. Un kad dzīve atnes tik daudz jaunā, tad tajā nav vietas garlaicībai." |
8/29/09 07:27 pmredzēju cilvēku, kurš brauca ar skrituļslidām un kuram uz pleca sēdēja bēšīga zebiekste vai sermulis (nespēju viņus atšķirt, goda vārds). izskatījās jauki.un tad es sapratu, kā man šeit, kojās, pietrūkst - viena maza, mīļa, pūkaina dzīvnieciņa, ko ik pa laikam pamurcīt un samīļot. ^^ |
8/29/09 10:56 amvakardienas vakars bija viens no priecīgākajiem manā mūžā. sākumā ar istabas biedrenēm aizgājām uz brīvdabas īsfilmu seansu uz AB dambja (man vislabāk patika un vissmieklīgākā likās filmiņa par kaut kādu mazu susliku pārošanās periodu (ar kung fu elementiem), kā arī par suni, kuram paša aste bija labākais draugs) :) bet, kad filmas jau sāka kļūt šizīgas un nesaprotamas, gājām uz Rock'n'Riga; tur sākās garāžas dueļu 2.sezona, un grupa manGo bija super. (viņiem bija pūtēji, un pēc stila šie man nedaudz atgādināja Labvēlīgo Tipu.) Terzens teica, ka viņi pat rekviēmu varētu nospēlēt jautri :Dmēs ar viņu tikai saskatījāmies, sasmaidījāmies un pamājām viens otram, bet jau no tā vien es visu laiku smaidīju un lidoju ^^ prieks, kur tu rodies.. xD ā, un vēl satiku grupasbiedreni. viņa ir foršaforša :) un viņa uzaicināja mani par velti uz orķestra koncertiem. super =] --- a bet šodien nedaudz pamācījos bioķīmiju, lai nomierinātu sirdsapziņu. ai, kā var just, ka smadzenes ir atpūtušās: atkal parādījies uztveres asums un koncenrēšanās spēja. kaut nu tas stulbais iestājkolokvijs nebūtu jau nākošnedēļ. |
8/28/09 04:52 pmšodien tāda saulaina diena - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. šķiet, vairāk par stundu nosēdēju uz soliņa Līvu laukumā, vērojot cilvēkus, lasot žurnālu, ēdot salātus un barojot balodi un 4 zvirbuļus. gribējās turpat apgulties un aizmigt, jo saulīte jauki sildīja un bija tik labi. (šo priecīgi-vasarīgi-čilīgo sajūtu diezgan precīzi ir izdevies notvert un atskaņot Bobam.) :)un tad blakussēdētājām pienāca klāt kaut kādi intervētāji un jautāja, ko viņām esot iemācījusi krīze. es jau galvā apsvēru, ko atbildēšu, kad to jautās man, bet intervētāji pie manis tā arī nepienāca. ha, sajutos tā, it kā man būtu piesprausta tā nozīmīte ar Homēra Simpsona attēlu un uzrakstu "no opinion", kuru redzēju Randomā (stāvēja netālu no kubika-rubika "for blonde only", kuram visas skaldnes bija vienādi rozā krāsā) :D nu bet neviens jau nav vainīgs, ka izskatos pēc sīkās (varbūt vienīgi nedaudz es pati) :D bet visjocīgākais bija brīdis, kad svešs pretī nākošs jaunietis pastiepa roku un piekārās manai galvai. nezinu, ko viņš ar to gribēja panākt - piekārtot manus sajauktos matus, uzlikt lāstu, svētīt vai vēl nez ko, bet nu viņam izdevās mani kārtīgi apmulsināt. |
8/27/09 10:18 pm - kaut ko vēlos, bet nezinu konejauši atradu recepti, kā pats var pagatavot lūpu balzamu. jālieto tādas sastāvdaļas kā, piemēram, kakao sviests, sarīvēts bišu vasks, medus u.c. ņamm, tas izklausās tik garšīgi; un šoreiz pat nebūtu pārāk kaitīgi to balzamu apēst (atšķirībā no veikalā pirktajiem, kas ar savu smaržu kārdina, bet sabāzts tur iekšā ir nez kas). :D kādreiz būs jāizmēģina uztaisīt.un vispār laikam drīz iešu gulēt, jo rīt agri jāceļas, un tas priekš manis ir gluži kā spīdzināšana. eh, kāpēc šī pasaule ir radīta "cīruļiem".. |
8/27/09 06:32 pmšodien tika izbraukāts un izstaigāts liels daudzums Rīgas veikalu ar mērķi sameklēt dāvanu istabas biedrenei. galu galā tomēr atradām 2 lietas - vienu, ar kuru varēs nodarbināt smadzenes, otru - kas pēc šīs nodarbošanās relaksēs un iepriecinās.pēc "veikalu izķemmēšanas" jutos nogurusi kā suns un izsalkusi kā vilks. :D sapirkos super netto lētu ēdienu, un tagad kādai dieniņai vai divām pietiks. ā, un vēl autobusā redzēju vienu zēnu, kas pēc sejas vaibstiem izskatījās kā Skārleta Johansone vīrieša veidolā. neparasti. eh, īstenībā dāvanu meklēšana mani parasti iedzen stresā un izsūc visus spēkus, jo: 1) vai nu man nav ne jausmas, ko lai uzdāvina, un mēklēšana tādā gadījumā ir diezgan ilga, ņemot vērā arī manu neizlēmību; 2) vai arī es zinu/varu iedomāties, kas konkrētajam cilvēkam patiktu, bet tam man, protams, nepietiek naudas; 3) bet pašai kaut ko uztaisīt neatliek laika. tā kā, ja tas būtu iespējams, vislabprātāk es sarunātu, lai neviens man nepērk nekādas dāvanas un tādējādi es arī varētu nedāvināt. :D bet laikam jau neviens tam nepiekristu. |
8/25/09 07:58 pmšodien pēc ilga, ilga laika visi kopā ēdām pusdienas virtuvē pie galda. parasti mēs ar brāli paņemam šķīvjus un ejam katrs savā istabā pie datoriem. tomēr tāda ģimeniska pusdienošana ir jauka lieta, jo dažreiz tas ir vienīgais laiks, kad sanāk atrauties no savām darīšanām, pabūt kopā un parunāties, tā kā jācenšas vismaz savā topošajā ģimenē ieviest kopā-ēšanas tradīciju :)mākoņi pa dienu izskatījās pēc cukurvates. bija kārdinājums uztīt uz kociņa un saldi apēst. |
Powered by Sviesta Ciba