( krāsas... )

es tikai vienu reizi atceros, kad skūpstījos lietum līstot. skūpsts bija daudz siltāks par citiem un tas, ka vēl jūti, kā viņa mitrais vaigs pieskaras tavam un pirksti pieskaras slapju matu cirtām.. skaisti tas bija un ļoti romantiski. Esmu pārliecināta, ka tā nebija vienīgā reize, kad skūpstījos līstot.. bet vienīgā reize, ko atceros gan.

( silti.. )

Rudens mani padara raudulīgu. Peļķes un Momitroļi. Un ilgošanās pēc siltuma tur-citur-atpakaļ-sen. Būs taču vēl kāda vasara, vai ne? Man riebjas, ka katru pavasari es padomāju, ka vasara ātri paies un vienmēr man ir taisnība.
Ziemu izbaudīt esmu iemācījusies tikai daļēji.

Cilvēks sadeg, lai atdzimtu. Kvalitāti process negarantē, pieredzi, kas nekad netiks izmantota, gan.

Viņa balss ir tik mierīga un pārliecinoša. Prasīga, jautājoša, sevi celoša. Man patīk. Man patīk, ka nebaidos uzticēties, neaizmirstot, ka esam mīļākie, neviss draugi.

Cilvēku naids var būt neizmērojams un stulbs. Man arī ir cilvēki, kas nepatīk, bet nekad nav tā, ka es nevarētu nosaukt iemeslu, kāpēc tas tā ir. Atbilde "vienkārši nepatīk" man nešķiet atbilde.

Tas bērns manī ir dzīvāks par mani pašu. Tas dara muļķības un es tās laboju. Es nezinu, ko es vēlos. Laikam vienkārši dzīvot tā, lai katra manas atlikušās dzīves diena sākas ar smaidu... blakus Viņam.

Kad pār mūsu zemīti savelkas pelēki mākoņi un ducina lietus pa smadzenēm.. gribas prom. Es mīlu siltumu. Te tā ir tik maz...

( prom un citur... )