Man bērnībā bija labākais draugs, mazs, ruds suņuks, ar strupu astīti. Džeks. Džekiņš. Viņš nomira manās rokās. Es šausmīgi raudāju. Ome teica, ko raudi, ko darīsi tad, kad es nomiršu? Man tobrīd tas neko daudz nepalīdzēja, tāpat raudāju.
Ome ir slimnīcā, ar insultu. Man tagad ir 12 gadi un es raudu kā toreiz ar Džeka mirušo ķermenīti rokās.
Ome ir slimnīcā, ar insultu. Man tagad ir 12 gadi un es raudu kā toreiz ar Džeka mirušo ķermenīti rokās.