| simple |
[22. Jun 2004|18:17] |
|
These simple questions, they are out there, seeking your words. |
|
|
| bez maz vai |
[22. Jun 2004|10:26] |
|
Sapratu ka nevēlos šūpināt kājas uz šī ķēbļa vairs. |
|
|
| chanting |
[20. Jun 2004|16:54] |
atarashi atarashi atarashi
atarashi atarashi atarashi
atarashi atarashi atarashi
atarashi atarashi atarashi
atarashi atarashi atarashi
atarashi atarashi atarashi
atarashi atarashi atarashi
atarashi atarashi atarashi |
|
|
| Veicināt |
[19. Jun 2004|10:13] |
|
Pieliekam puļķīti pie puļķīša, nektautrējamiem, tās nau tas ko tu redzēsi cilvēkos, bet tas ir patīkami un varbūt pat vajadzīgi, nekas neved uz mieru, piedošanu, saprašanu, ja cilvēks vēlas izteikt savu sāpi, tas ved pia gresivitātes un vēlvienas sāpes, labāk pieliekam puļķīti pie puļķīša. |
|
|
| piegājiens |
[18. Jun 2004|19:42] |
|
Nesaprotot notiekošo man ir vienkārši jāiet tālāk, jāpāņēm nākošais dēlis, jāpienaglo pie gumijniekiem un vienkārši jāpalēkā pa āboliem. |
|
|
| zamučiļi |
[17. Jun 2004|23:38] |
Nu ko, atrāvos no bomža, viš maita pirkstu nokoda, tagad jāiet mazgāt apenes lietus ūdens mucā kas stāv sētā.
Žēl pirksta, bet ja skatās no labās puses, kāds biki arī paēda. Njā, piedirstās apenes smird, jaieliek kuļķenē. Tēks, kas laps, puņku kaudzīte jau sakrāta uz galda paliela, vienai bumbiņai pietiks, viss iet uz labu, vēl viena bumbiņa klāt, ja uznāk galīgi slikts garīgais var pasūkāt, tādas sāļas kompetes.
Vakar kaut kāds vecis iemetās, uzlauza manis rūpīgī dzīto krampīti(kuru biju noplēsis viena paziņas lauku mājas toletei) ar kuru slēdzu ārdurvis. Šamais ienāk un sāk beztēmā plēst tapetes nost, es bļ iebēgu virtuvē no bailēm un bezmaz vai apmīzos, pirdiens pat paspruka. Pēc pusstundas viš aizgāja, atstāja koridorā gan kūpošu sūdu čupu. Mēģināju ar birsti izslaucī viņu kāpņu telpā, atstāja tādu skaistu treknu sliedi, ja kādreiz būšu parostījies benzīnu, varēšu pēc sliedes notiet pareizi vismaz.
Bet dzīve ir jauka, šon izdevas UZ NEKO peļu slazdā noķert peli, varen laba bija, buljoniš laps sanāca, kirinot krēslu kuru biju aizstiepis no skolas, skatoties ugunī, jauki, ko gan trakai jaunībai vairāk gan vajag.
Vaidzēs izdomāt kaut ko par durvīm, varbūt aiznaglošu uz nakti, rīt domāšu tālāk, skolā nau neviens labi noskrūvējams/nolaužams krampītis, lab, iešu ar ķieģeli iedzīšu pāris skrūves.
Visu gaišu cilvēki, atcerieties, mīliet viens otru un nebēdājiet ja kas notiek slikts, jo viss ir uz labu. |
|
|
| atgriežoties pagātnē |
[17. Jun 2004|22:06] |
|
Bet stāsts šoreiz nau par to, redz katram vecim sava taka ejama, mani mācija, tevi mācīs, es mācīšu. Sen senos laikos kad vēl bija grāvītis pie vēl nenoasvaltētā ceļa un es idiots būdams iemainīju ceļamkrānu pret kautkādu mašīnīti galīgi nevērtīgu, bērnības trauma, bet ko padarīs. Tā nu redz, nebija vēl nozāģēta ābele pie misenēm kurās varēja atrast vecus teļļukus un rādžiņus. Dīķim apkārt bija kalniņi, neviens viņus nebija nošķūrējis. Tur bija tik tukš, tik daudz ēku pietrūka skatoties šodien uz to vietu. Jē, Nebija pat mana skola, bija redzams mežs, bija man gadi divi, tad pārcēlāmie suz jaunajām mājām, bet man patika vecās mājas, dīvāns, sienas tepiķis, vecās lustras, nu un divstāvene, kurina ar malku, bet vecās mājas kurās mitu veselus divus gadus, mācījos rāpot, kāpt uz dīvānu, kost mantiņām, bet ok, jaunajās mājās bija centrāl apkure, pagrabs kurā dedzinājām ugunskuru, lodžijas pa kurām naktī varēja rāpties, bēniņi kuros varēja normāli uzkāpt, kikz azz, lab. |
|
|
| vai kur zemu kritu |
[17. Jun 2004|21:24] |
|
........................ |
|
|