ziema ir mans mīļākais gadalaiks, taču Rīgā nevar izbaudīt neko citu kā vienīgu dubļu plančkas. maza būdama mežā paslēpoju zem eglītēm un kratīju sniegu sev aiz krāgas, uz cepures. mājās pārrados kā balts rūķitis. sacentāmies, kuram mājās atnākot būs lielāka kupena un cepures.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Arī man tas ir mīļākais gadalaiks, tā šķiet. Laikam tā miera un nevainīguma dēļ, kas tai piemīt.
Un par Rīgu Tev pilnīga taisnība. Vienīgi..staigāt pa Vecrīgu ziemas vakarā, kad krīt sniegs ir burrrvīgi. Tad nekas netraucē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un ja cilvēku vēl tā mazāk...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mhm. Man reiz pagājušoziem bija tā laime divatā ar savu mīļumu pa gandrīz tukšu Vecrīgu tādā laikā pastaigāt. Mmmm...īsta bauda.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

īpaši jauki, ja abiem tas sagādā vienādu baudu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha. Un tā, manuprāt, ir ar it visām lietām.

(Reply to this) (Parent)