| Ai...nu kāpēc es tā |
29. Mar 2005|20:57 |
|
Tikko bija atbraucis mans mīļums un viņa draugs. Viņi ar riteņiem braukājās un izdomāja mani iepriecināt un apciemot. Un ko es...es atkal esmu vēsa, atkal sāpinu savu mīļoto, sāpinu tā, ka viņš pasaka, ka manis apmeklējums bija liela kļūda. Bet man pa galvu griezās tikai vecātēva vārdi, ka es nedrīkstu nolaizties līdz viduvējībai. Ai...un manam mīļumam atkal sāp. Kas notiek ar mūsu attiecībām? Es viņu tikai sāpinu un sāpinu. Bet es taču tā negribu. Es negribu tā sāpinot panākt, ka viņš vēlas kaut nebūtu mani iepazinis. Es negribu. Bet viņam sāp. Es sāpinu. Es esmu muļķe. Nu vai tad grūti bija man pasmaidīt, izrādīt to, ka esmu priecīga viņu redzot, jo biju. Ai...nu kāpec es tā... |
|