| Vakardiena |
[24. Mar 2005|21:19] |
| [ | Jūtos |
| | Pašapmierināts | ] |
| [ | Skan |
| | Robbie Williams - Swing when you're winning | ] |
Manam vārdam vakar bija svētki. Nu tiešām jauka un mīļa diena sanāca, jāatzīstas, ka nebiju gaidījusi... Mīļas dāvanas (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) left ), oriģināli un šiki pasveikumi (mastero ) un daudz, daudz jauku, mazu pārsteigumu. Un puķes...viss smaržo, viss zied- krokusi, frēzijas( paldies, left ) un rozes...mmmm. Vai ir sācies pavasaris? Manā istabā ir! Šodiena gan bija tāda...nopietna saruna sanāca. Un...un es sapratu, ka nemāku runāt vairs tā kārtīgi. Nu ne jau gvelzt muļības vai filozofēt(muti man nemaz tik viegli aizbāzt nav), bet tā patiesi un no sirds runāt ar saviem mīļajiem. Mēģinot iegūt iekšēju mieru un harmoniju, es šķiet visu esmu pavērsusi uz iekšu, un sarunas izsīka...skumji, bet esmu to apjēgusi, t.i., man lika to apjēgt, un gan jau, ka ies uz labo pusi. Jāmācās runāt...atkal...kā to dara mazi bērni. Vai pieaugušiem tas ir grūtāk? Un kā ar pusaudžiem(esmu jau vēl, kā nekā)? Un kā jums šķiet vai tas ir jāmāca vai pašam jāmācās? Bet neraugoties uz to, ka nedaudz skumjāk šodien bija, kad to apjēdzu...ir labi...ir labi, jo apjēdzu. Un nava kaut kādu skumju vai pašpārmetumu, kā agrāk man bija šādos mirkļos. Un tagad es jūtu, tiešām jūtu, cik ļoti esmu izmainījusies, cik ļoti mana pieeja dzīvei ir mainījusies. Un man patīk. Tiešām patīk. Jā. Patīk. |
|
|
