Maybe*

šodien ir iespēja visam notikt, bet es zinu, ka nenotiks gan. es vienkārši zinu. te nu ir brīdis, kad es nevaru darboties ar domu spēku, jo domu spēks pievelk emocionālās prāta vibrācijas, bet nejau cilvēksu. nu žēl, ko lai vēl saka.

tad, kad ir izlauztas durvis, iekšā var ielauzties mīlestība. manas durvis ir sasodīti stingri ieliktas eņģēs.. un man sāp galva un pēdējos treniņos sirds sitas sliktā ritmā.

es neko nesaprotu. tad ir labi, tad - nē. te nu es atkal esmu ar to savu neizlēmību un ietiepību, taču nejau šīs manas īpašības vainīgas šajā problēmā..

lāālālā..

jāpieņem viss, ko dzīve piedāvā. man viņa piedāvā daudz, bet šo to arī atņem. žēl.

ps. sirds ir visstiprākais muskulis, tieši tāpēc arī visvairāk sāp, kad tas lūzt.

es pati sevi nesaprotu!!! āāi..

es pati sev šobrīd esmu varone. jo par spīti tam, kas notiek, es spēju smaidīt un iet uz priekšu ar domu, ka viss taču reiz nokārtosies un būs labi! es tā nekad nedaru, parasti čīkstu un raudu, ja kkas na labi, bet es zinu, ka labāk nepaliks, tāpēc es varu mierināt pati sevi un pasmaidīt. jo nejau pirmais un arī ne pēdējais..

Un tā mēs dzīvojam.. es zinu, ka nedrīkstu pieķerties tam, kam šobrīd ar visām 4 ķeros klāt. saprāta balss mani uzrunā, a es neklausu.