Maybe*

Meitene iet caur parku. Tur ir tik daudz cilvēku, tik daudz glītu vīriešu, tik daudz, ko redzēt, bet vienīgais, ko viņa pamana ir zvirbulis zem miskastes uz rižs suns. Un tad viņa noiet nežēlīgi daudz lieku kilometru, kamēr nokļūst mājās, izpīpē tik daudz cigarešu, ka pati nesaprot, kāpēc un nedibina acu kontaltu ne ar vienu. Pāri vienam tiltam, pāri otram tiltam. Vēl viņai patīk domāt angliski. Un vispār domāšana kā process viņai ļoti patīk. Arī vieni no vissvarīgākajiem cilvēkiem pasaulē ir satikti, sirdsmiers ir panākts. Tad viņa izdzer savu narvesen kafiju, ēd orbit ledenes, ar garšīgo vidiņu un atkal uzpīpē. Tad viņa atnāk mājās, paēd un dzer savu piparmētru tēju. Un tad ir kaut kas jēdzīgs jāpadara mājas dzīvē. Pagaidām tik tālu gan nav tikusi. Logi istabā ir tik tīri, it kā nemaz nebūtu. Un tagad viņa plāno savu vizīti pie astrologa. Es te tā sēžu un skatos uz viņu - vai viņa ir apbrīnojama meitene, vai pavisam parasta? Vai viņu atceras un par viņu domā? Vai viņa maina notikumus un virza kaut ko uz priekšu? Vai es viņu mīlu un cienu par to, ka viņa ir tāda, kāda ir, ar visu neciešamo princeses raksturu, kurš vienmēr grib panākt, ko vēlas, pat tad, ja citi cieš? Vai viņu maz ir iespējams mīlēt? Vai es gribētu būt kā viņa, viņai līdzināties? Vai ir iemesls izjust skaudību?