Maybe*

"Saule spīd visu laiku. Varbūt dažreiz tai priekšā sastājušies mākoņi, bet Saule joprojām spīd!" Tā bija rakstīts grāmatā ar nosaukumu "Laimes formula". Apgriežot grāmatas otru pusi redzams uzraksts "Laimes formulas nemaz nav! Dzīvo drosmīgi!" es viņu pārlasīju, kad biju domājusi sākt k.ko mācīties pēc slimošanas, jo sapratu, ka neko vairs nesaprotu. nu nekas, gan jau izķepurošos. neesmu jau nekāda nevarīgā. vai manī parādījies optimisms? tas būtu jauki, jo es viņu jau sen gaidu. itkā tas nav īstais laiks, kad parādīties optimismam - Saule nav spīdējusi joprojām. Vakar skatījos Hičhoka "Putnus". Smiekli mijās ar šausmiņām. 60to gadu filmas nenoliedzami ir nepārspējamas :] vislabākais skats bija tas, kā maza meitenīte žņaudz kraukli (tas nebija tā domāts, bet tā patiešām izskatījās). ārā viss ir pelēks. arī cilvēki. nepatīk man tā. labāk lai ir tādi, kas atšķiras, nu tādi kā mēs - ja mēs ejam pa ielu, tad no mūsu puses atskan smiekli un pozitīvisms vnk plūst uz visām pusēm. (mm.. iedomīgi :]) skatos uz savu LV ģeogrāfijas grāmatu un nevaru saprast, kas jāmācās priekš kd. laikam tagad vis nemācīšos. 1dien laikam beidzot dejošu! īhā! :]