Kopš bērnības man riebušies Jāņi. Šī visa obligātā sakopšanās, vešas mazgāšana, ravēšana, siera siešana, kurš man negaršo, pīrāgu un šašlika cepšana, kuri man arī negaršo, alus dzeršana, kurš man arī negaršo. Meiju stiepšana uz māju, kuras nokalst un atpakaļ vairs neiestādīsi. Līgo dziesmas, kuras nekad neviens īsti nezin un neprot vairāk par vienu meldiņu, publiskie un ne tik ļoti pasākumi, pilsētnieku pūļi, kas raujas pie dabas krūts kā tādi odi pie asins spaiņa, nomētājot ceļus ar skārdenēm un atstājot aiz sevis kečupainu plastmasas šķīvju kaudzes.
Vienīgais, ko atzīstu tai visā jezgā, ir vainags. Jo puķes tāpat noziedēs un izbeigsies tūlīt, bet, kamēr pin vainagu, ir iespējams kaut drusku pameditēt.
Saprotu, ka tas viss ir tradīcija, rituāli, zīmes un tā tālāk.
Paņēmu divas brīvdienas. Jādodas mazgāt veļa. |