| 9:01p |
Damn females or at least this particular one
Bah, nenormāli kaitinoši, kad ir kaut kas ko vēlies, par ko teorētiski zini, ka var arī gadīties, bet daudz labāk zini, ka diez vai tas tiešām notiks un zini, ka labāk būtu lai tas nenotiktu un tomēr klusībā vēlies, lai tomēr notiktu, un prikols tajā, ka šajā sakarā šobrīd nevaru pilnīgi neko izdarīt no savas puses, lai kaut nedaudz to iespējas varbūtību mēģinātu pie-pacelt. Honestly, jebkāda mana iejaukšanā tad jau to tā jau mazo iespēju drīzāk no-nullētu pilnībā. Un, smieklīgakais, ka es labi apzinos, ka manā gadījumā man pareizāk būtu pateikt uzreiz nē un iet uz tās mazās iespējas pilnīgu nulifikāciju. Tā nu bez jebkāda progresa mēģinu atrast sevī kādu Zen miera stūrīti, un koncentrēties uz citām lietām. Jo, to be honest, it's not a big deal, but why am I making it a big deal? There is really no f-ing reason for this attitude. Un neatkarīgi no visām izteikti zemajām varbūtībām, un apziņu, ka neesmu piemērotā tipa cilvēks (un man ir diezgan stingra iekšēja pārliecība, ka tas šajā gadījumā ir zināms ne tikai man), ir tā uzmācošā doma visu laiku, "bet ja nu tomēr...". Galu galā, solīja, ka viss būs, lai neuztraucos. Nu zini, arī ja notiek, tas "tomēr" būs pilns ar jaunām problēmām, man loģiskāk būtu cerēt uz pavisam ko citu un nospļauties. Daudz, daudz loģiskāk, būtu cerēt, un palūgties kādam no cilvēku neredzamajiem, izdomātajiem, visvarenajiem draugiem, lai pazūd. Vai man to tiešām vajag? Jā, vajag, tiešām, tiešām, vajag. Grrr. I am not making any sense to myself now. Varbūt tāpēc, ka es zinu, ka ja tas notiks, es tikšu nolikta izvēles priekšā un, bļāviens, es jau tagad labi zinu, ka es neteikšu nē. Un no visiem racionālajiem, praktiskajiem, pareizajiem apsvērumiem tieši to man vajadzētu darīt. Un es arī apzinos, ka manas ekspektācijas ir pārāk lielas un nereālas. Ah, labi, lai nu būtu. Varbūt viss paies secen un varēšu atkal gulēt mierīgi. Tagad atkal esmu tajā svaru kausā, kurā vairāk ceru, ka nekas tomēr neīstenosies. |