| 12:20a |
Šodien pirmo reizi mūžā saucu ātro palīdzību.
Skrienot no darba sanāca iet garām dzērājam, kurš, garšļaukus un pilnīgi nekustīgi, gulēja uz zemes ar seju asfaltā un pietaisītām biksēm. Izskatījās beigts, un lielāka daļa mans būtības mani mudināja iet garām un skriet uz pieturu, takš jāsteidzas, pofig, ja redzēji guļam kaut ko, kas pēc līķa izskatījās. Un tomēr, tas mazais procents ar vārdiem "tā nav pareizi un kazi, kas pašai var gadīties, apturēja". Ah, labu laiku nogulēja nekustīgs un bija dīvaina sajūta stāvēt blakus un redzēt, kā neviens no garāmgājējiem neapstājas un iet ar līkumu garām, pilnīgi nekustīgi guļošam cilvēkam ar kuru acīmredzot nav lāga. Tad, kādu brīsniņu pirms ātro atbraukšanas, piecēlās un, kad paskaidroju krievu mēlē, ka drīz atbrauks ātrie, viņš palūdza man aiziet, ka it kā sagaidīšot tos pats, protams. Smieklīgi. Sāku iet uz pieturu un zvanīt atkal ātrajiem, ar domu, ja nav atbraukuši vismaz pateikšu, ka aiztinies un lai nebrauc. , kad atskatoties sirds gandrīz apstājās redzot šo vīrieti ātrā tempā man skrienam virsū, vai lieki piebilst, ka tumšā sānieliņa bez cilvēkiem apkārt, tai brīdī visa dzīve šķita paskrienam kā filma garām un pirmā doma bija par narkomāna sagraizīto apkopēju vecajā darbavietā. Bļāviens, uz brīdi apstājās un sāka iet virsū, kad pajautaju, kāpēc man seko, kaut ko nomurmināja un aizlaidās tālāk uz priekšu. Mēģinot dabūt sirdi no kakla atpakaļ krūtīs, pamanīju iegriežamies ātros un aizskrēju paskaidrot, ka viņš aizlaidās. Bah, varu pastāvēt blakus un pagaidīt nekustīgam cilvēkam, bet nu skiet vīrietim pakaļ toč nejūtu vajadzību, piedzis cilvēks pats varētu jau nu tikt ar sevi galā. Cerība vismaz, ka ja karma eksistē par visu šo izbīli nopelnīju kādu karmas punktu un, ja pati gulēšu kādā grāvī, kāds no neskaitāmajiem garāmgājējiem tomēr apstāsies un izsauks palīdzību.
Brr. Labi būt mājās. Marta zaķis gan ne vienmēr ir tas labākais variants, bet dažkārt arī šādi ir jautri. |