| 10:00p |
Brīdis, kad pasaule šķiet tik neaprakstāmi smieklīga un, jā, arī es tai skaitā. Saka, ka bēdām vai angliskajam "grief" ir 5 fāzes: 1. noliegšana un izolēšanās, 2. dusmas, 3. kaulēšanās, 4. depresija, 5. pieņemšana. Realitātē, man neliekas, ka viss ietu tik skaisti pa diedziņu, bet kaut kas uz to pusi jau ir. Es visu laiku cerēju un mēģināju ieskaidrot sev, ka nekas nebija, iekšēji plosījos, dusmojos, racionalizēju, bet pat es nevaru strīdēties ar aparātiem. Tik smieklīgi, nekad mūžā neesmu lietojusi no zālēm neko stiprāku par paracetamolu mēnešreižu laikā un kaut kādā ziņā tomēr skatījos no augša uz visiem tiem "slimīgajiem vārguļiem", jo pati varu turpināt funkcionēt jebkādos apstākļos. Njā, pat pie apendicīta nostaigāju 6 dienas līdz plīsa. Bet šobrīd viss nav beidzies gan, tomēr nolieguma sienas beidzot sabruka un šoreiz vairs nebēgšu un neizlikšos. Protams, vēl joprojām ceru, un nespēju pārmest šo cerību pār bortu, ka viss būs labi, ka viss ir liela kļūda, misunderstanding so to say. 18. februārī pieraksts uz galvas EEG un cerība, ka tad pateiks, ka viss ir ok, ka viss šis laiks ir bijusi tikai manis vešana cauri. Kaut kāds jocīgs un pārejošs vīruss, vienalga kas, bet kaut kas mazs un niecīgs, kas neprasa 2 gadu terapijas. Bet nākas pieņemt faktu, ka uz to cerēt tagad jau paliek diezgan muļķīgi. Nākammēnes vēlreiz atrādīties pie neirologa, sajūta, ka esmu nonākusi krēslas zonā un nekas no apkārtesošā nav īsts. Man visu laiku gribas atrast kādu uz ko sakliegt, kādu uz ko izgāzt visas tās dusmas, kas sēž iekšā par negodīgumu, par to ka nejūtos šo visu pelnījusi. Bet to, ka dzīvei ir vienalga par mūsu izdomāto "godīgumu" ar prātu jau vajadzētu saprast. Vairāk par visu man gribētos piezvanīt našķim, bet šobrīd tas īsti nav iespējams un apzinos, ka patiesībā jēga jau tam nebūtu. Tāpat kā nav jēgas skriet teikt ko vecākiem pirms zinu konkrētu rīcības plānu. "Tagad tev būs mani jāklausa un jādara viss ko es saku". Ah, cik smieklīgs un muļķīgs šobrīd šķiet pilnīgi viss. Es varu pateikt godīgi, ka es atdotu jebko uz pasaules, kas man ir lai pamostos un izrādītos, ka tikai sapņoju. Rīt būs jāparunā ar priekšnieci. Lai gan ticu, ka to, ka atbildības sajūta man ir un, ka visu vienmēr izdaru, esmu pierādījusi un tam, ka būs laiku pa laikam pa dienām japaskraida ārpus darba, nevajadzētu radīt tādas problēmas, lai mani atlaistu. Nah, iedomīgi skanēs, bet šobrīd es tiešām neesmu tas cilvēks, kuru būs viegli ātri un efektīvi nomainīt, tā, ka nāksies vien paciest.Pietam, kaut kā tas viss arī tik ļoti vairs nesatrauc. Dīvaina sajūta. |