| 9:32p |
Eh...
gribas uzrakstīt daudz par ko, par to kā nav daudz lietu, kas nomāc vairāk kā personiskā stulbuma apzināšanās, varbūt vienīgi, ja redzi, ka to apzinās arī citi, bet viņi domā, ka tu neapzinies un tu nevari pateikt, ka apzinies, jo tas ir vēl nomācošāk, par to kā visu laiku sāp acis un reibst galva, par to, ka es nekad neko neizdaru, par to, ka izgulēties un izslimoties var arī kapā, bet lēmumu pieņēmu, laikam, lai gan ceru...., nē, nē, nebūtu šis prāta darbs, tiešām nebūtu, saņemies sievišķi! Rīt pāris kolēģi vakarā brauc uz kalnu, nekad mūžā neesmu slēpojusi, teicu, ka labprāt pievienotos, bet šobrīd tas galīgi nav reāli, it īpaši ja sestdien vēl uz darbu, būs jāizdomā gan cits attaisnojums nekā tas, ka jūtos knapi dzīva, ja reiz tuvu nedēļai jau esmu izvilkusi izliekoties, ka viss ir štokos, par to cik smieklīgi es izskatījos savā mētelī, augstpapēžu zābakos, somu un datorsomu, brienot pa kupenām pa pusrīgu stiepjot līdzi garāmgājējus ļoti uzjautrinošu un dīvainu 10 kg smagu kravu, par to kā esmu apstājusies uz vietas un lai ko darītu nekas nedarbojas, un cik neaprakstāmi kaitinoši tas ir, par to kā atradu savu dzīvnieku, (beidzot!), es nekad nevarēju izvēlēties, jo neviens tā pa īstam "dvēseli" neuzrunā, domājusi esmu par kaķiem, bet tie patīk tik daudziem un, nē nav man nekā nedz izskatā, nedz raksturā ne no kaķa, ne arī lapsas, ko matu dēļ pāris reizes esmu dzirdējusi, nē, īsti neder, citas asociācijas man ir ar šiem dzīvniekiem, lai cik arī patiktu, lai cik skaisti un eleganti noslēpumaina būtu to aura, bet atbilde bija negaidīta un pārsteidzoša savā vienkāršībā un tajā, ka nekad nebiju iedomājusies, jo to vajadzēja, to tiešām vajadzēja, jo tas figurē taču visos manos nomoda sapņos kopš neatminamiem laikiem, ak es muļķīte, un kāda starpība, ja tas nav īsts dzīvnieks, un nē tas nav pūķis, pūķim ir pavisam cita nozīme, gribas vēl sarakstīt garum garos memuārus par asociācijām ar grāmatu un filmu tēliem un Voldemorta meitām, par domām, kas nez kāpēc sāka plūst pa dienu darba laikā un iekļāva sevī laiku, kad man Zviedrijā norāva jumtu, jā, interesants piedzīvojums, nakts vidus, augšējais stāvs, apdullinošs troksnis jumtam nogāžoties uz mašīnām pagalma autostāvvietā, nespēja iziet ārā, jo katrai istabiņai ir savas durvis uz metāla kāpnēm ārā, par kuru eksistenci vairs neesi pārliecināts un negribi riskēt esot trešajā stāvā, bet atverot durvis tev sejā iepūš pamatīgu masu dzeltena izolācijas materiāla, gaismas trūkums, lai gan dīvainā kārtā tomēr bija internets, jo aizrakstīju e-pastu mammai, kas pa daļai bija domāts kā atvadas, ja nu būtu pēdējais, lai gan arī neradītu pārāk lielas aizdomas, ja būtu arī izdzīvojusi, un to, ka arī šādos apstākļos, dīvaina uzvedība var tevi padarīt par nepieskaitāmu vēlāk sabiedrības acīs, lai gan es domāju mana bija stipri efektīvāka par istabas biedrenes histēriju, varbūt būt jukušam ir ok, pēc apģērbšanās un kurpju nolikšana pie gultas,kāda starpība, ja izdomāju vēl drusku pagulēt un palūdzu dažu labu aizvērties? Par to cik ļoti man garšo aroniju sula un cik neaprakstāmi man pietrūkst omas gatavotais aroniju ievārījums, un kāpēc, kāpēc neko tādu nevar dabūt veikalos, par to, ka es nesaprotu, kāpēc visai pateicībai ir jābūt naudas izteiksmē, man tiešām šobrīd ir pretīgi par to, jo es neesmu profesionāls tulks, un man bija prieks palīdzēt draudzenes, kura, lai gan nebiju runājusi ar viņu kopš pamatskolas, labprāt sastādīja kompāniju ceļojot pa Londonu, mammai ar pāris psiholoģijas pētījumu iztulkošanu, un tagad muļķojas prasot man konta numurus, jo grib "samaksāt", būtu labāk nopirkusi šokolādi, tā nav mana profesija un, ja jau no sākta gala esi piekritis tā pat vien palīdzēt, tad šāda uzstājība beigās rada diezgan pamatīgu nepatiku, pietam it was a one time thing, vēl varbūt, ja tulkotu viņai kaut ko ilgtermiņā sāktu domāt par atlīdzību vai pateiktu, ka man īsti nav laika, bet kaut kam šitik mazam... un cik tad vispār būtu pieklājīgi par to darbu prasīt, jo tas nebija, nekāds baigais darbs, pasēdēt blakus pāris stundas, izlasīt un paskaidrot kaut ko draudzenes, kura man ir palīdzējusi, mammai, lai taču aiziet noziedo kaut kur kādus 5 EUR, ja reiz tas tik svarīgi, varbūt man sākt prasīt samaksu un uzskaitīt katru random izpalīdzēšanu savā mūža un jau laikus izsūtīt konta informāciju, lai veic pārskaitījumu pirms vispār palīdzu, cilvēki, ja vajag pateikties par sīkumu paziņai ir tāda lieta kā šokolāde!!! Par to cik puišeļi bērnībā ir ļauni, par to, ka man pietrūkst mana meža, par to, ka man ir 2 kreisās kājas un nekādas līdzsvara izjūtas, par to kāpēc sabiedrībā ir tik dīvaini, ja neproti braukt ar velosipēdu, man nekad mūžā tāda nav bijis, un pirmo reizi ievēroju, ka cilvēki to arī izmanto tikai jau 21 gada vecumā, bet mēģināt mācīties braukāt pa Rīgu man ir vairāk kā drusku bail, un vēl par to, ka man riebjas, šis puteņainais laiks un nepārtrauktais drebulis, kas brīžiem uznāk un līdz ar to, rokas, kas liekas sasalušas lielāko daļu dienas, ja kādu brīdi netiek kustinātas, brr, es gribu gulēt, pamodiniet mani, kad termometrs rādīs manu vecumu. |