| 12:55a |
Jāatzīst, ka bija neizsakāmi jauki pirmoreizi tik vienkārši un atklāti runāt ar cilvēku, kurš ir tuvāks tieši manas pasaules daļai, nekā reāli man apkārtesošie cilvēki. Mīlu jau savus draugus, bet dažreiz ir grūti ar to neiederības sajūtu starp viņiem vai sajūtu, ka tevi īsti nesaprot, jo visi ir pilnīgi citās sfērās un citām pieredzēm, ka ir jauki vienreiz satikt kaut ko sev līdzīgu. Diezgan negaidīti un patīkami.
Jāsaka arī, ka šī bija pirmā reize, kad šādā veidā tieku pavadīta atpakaļ uz mājām, nevajadzīgi, lieki un tai pat laikā tik neizsakāmi, brīnišķīgi un tiešām jauki. :) Tagad uztraukums, vai pats tika atpakaļ, bet iekšēja sajūta saka ka viss ir ok, un atpakaļceļā vismaz galapunktam nepabrauksi garām un vilcienā iesēdināts tika. Jā, cilvēki ir dažādi un izrādās, ka tiešām ir arī cilvēki kurus uztrauc kaut kādi svešinieki, no kuriem tāpat neko nedabūn un mēģina parūpēties kaut kādas pilnīgi nepamatotas, bet tomēr jaukas atbildības sajūtas dēļ. Tas dod ticību pasaulei kopumā. Man vienmēr gribas ticēt, ka pasaule un cilvēki kopumā ir labi, spējīgi just empātiju, rūpes, draudzību arī negaidot ko pretim, vienīgā problēma, ka pārāk daudzi ir bijuši sāpināti un jutušies netaisnīgi aizskarti kaut kādos savos dzīves punktos, šīs netaisnības sajūtas, mēs pārceļam atkal uz citiem. "Viņš mani sāpināja, tāpēc tagad uzvedīšos pret visiem kā pret izmantojamiem gaļas gabaliem, kas nav nekā vairāk vērti", "Viņa mani izmantoja, visas sievietes ir maitas tāpēc cieņu nav pelnījušas" Tas nekas ka nākamajam cilvēkam nav nekāda sakara ar iepriekšējos, šīs sāpes, aizvainojums, tiek pārcelts nekrietnā uzvedībā pret nākamo cilvēku. Kā to ķēdi nogriezt es nezinu. Es zinu, ka es pati bieži, pārāk bieži pārlieku uz nākamo cilvēku savas vecās pieredzes, neuzticoties un gaidot to pašu ko no iepriekšējā. Zinu, tikai, to ka mēs pārāk bieži attaisnojam savu negatīvo rīcību pret citiem, jo tā ir vienkāršāk, jo vainas izjūtai skatīties acīs ir neizsakāmi grūti. Vieglāk ticēt, ka visi citi ir slikti, nevis meklēt problēmas sevī.
Cilvēki ir tik daudz, dažādi un interesanti, katram ir savs stāsts, savi iemesli tam kādi viņi ir un viņu rīcībām, taču lielākoties ir grūti tos dzirdēt vai saprast, jo to jau praktiski nemaz nevar izdarīt, tu nevari iziet cauri katram otra cilvēka domu pavedienam un pieredzei, pat tad, ja to vēlies, bet var dabūt daļu. Šo domu atceroties un sev atkārtojot, es ceru, ka es varu iemācīties nenosodīt un apstāties pirms novērtēt. Un vakardien pavērās vairākas reizes durvis uz mazu daļu no cita cilvēka stāsta, bet it is not my storry to tell, lai cik interesanta būtu šī daļa. Tikai liek atcerēties un piefiksēt jau sen zināmas patiesības.
Protams, ir brīži, kad ir grūti nenosodīt, ja tev rodas sajūta, ka tevi ir nodevis cilvēks, kuru uzskatīji par labāko draugu, un tik bieži man ir tās sajūtas, ka varbūt tas viss bija iztēlē, varbūt tas viss bija meli, bet ir palikušas sarakstes, atmiņās, par garajām pastaigām naktī un skūpstiem, kas apreibināja, palikušas atmiņas par mīļumu, mīlestības vārdi un teksti par to ka par visu vairāk esot bail mani pazaudēt un tuvības sajūta uzticot lietas, kuras citiem nekad nestāstītu, tobrīd šķita, ka vismaz draudzības un uzticības daļa būs nezūdoša, bet pasaule tā nav iekārtota laikam. Tomēr parasti ir vismaz strīds, kaut kas kas aizgājis greizi, nekad negaidīju izzušanu. Man ļoti mulsina, ka meitene kura ir viņu pazemojusi nesaskaitāmies reizes un krāpusi aiz sienas esot, dabūja cieņpilnāku noslēgumu, well, man tā nebija un tā ir šīs ķēdes netaisnība un aizvainojums, cilvēks izliekas miris, tikai sociālajos nākas skatīties, kā runājas ar citiem un turpina dzīvot un tad kārtējo reizi to redzot pāriet kaut kāda tukšuma sajūta pāri. Būtu jau nu vismaz mantas atdevis, un acīs pateicis, ka viss ir cauri. Savādāk jājūtas kā kaut kādam idiotiski stulbi histēriskam sievišķim, kura uztraucas un meklē pazudušu cilvēku, tikai, lai uzzinātu, ka izrādās es pēkšņi vairāk neeksistēju. Dīvaina sajūta. Un dīvaini arī ir tas,, ka tajos brīžos, vai vismaz toreiz šķita, ka nekad nejustos vairs tik tuvi ar kādu, ka tā ir vienīgā patiesība, un tad sanāk atrast cilvēku, kuru arī ir bail pazaudēt, un pēkšņi vairs nezini, kā pareizi rīkoties un ko darīt, jo ir reizē tik ļoti bail pieļaut pagātnes kļūdas un pieķerties no otras ir tik ļoti bail pazaudēt tieši mūru taisīšanas dēļ un gribas piesiet, ielikt kādā skapī visus sev mīļos un labos cilvēkus, lai neviens nekad man nepazustu un neaizklīstu, jo viņi šķiet to nespēj beigt darīt. Un tad saprotu, ka nav ne jausmas kas būs nākotnē un ir bail no tās, man gribētos kristāla bumbu vai pieeju Multivac lai varētu visu vienmēr pasargāt un pieņemt tikai pareizās izvēles. |