| 11:30p |
alus un šaha piedāvājums vienam cilvēkam
Protams, ja nezini kā tā esmu es tad pēkšņi tu spēj arī atbildēt.
Kārtējo reizi tā stulbā tukšuma sajūta, nekas jauns tas nav, nekas par ko vairs mācētu raudāt, šī sajūta nav ne slikta vairs ne laba, dažkārt to izdodas aizmirst, dažreiz to apātiju un tukšumu var aizpildīt ar neilgām naida jūtām, bet es neprotu ienīst ilgi, tas nav manā dabā, lai gan tiešām gribētu, naids, dusmas, atriebības vēlmes, tās ir tik daudz labākas un man pieņemamākas par skumjām, nevarību un bezspēcību, man slikti paliek no sentimentalitātes, riebjas tā un ciest sevi nevaru, kad man tā piemetas, labāk kliegt un ārdīties, nevis apātiski skumt, bet, ja nevari, ja tā mokošā tukšuma un vilšanās sajūta ir kārtējo reizi atcerēta un šķiet raujam tavu krūškurvi vaļā? Ko darīt tad? Zinu, ka neesmu vienīgā, vai ir kāds, kas kādreiz ar to ir ticis galā?
Manas mazās problēmas ir nebūtiskas un muļķīgas, es pati to redzu, tikai pirmās pasaules sīkumi un tomēr tie loģikai nepakļaujas. Nē neesmu Margarita, kurai ir viss, bet tik un tā nereizi un ne minūti nav jutusies laimīga dzīvē, man ir daudz laimīgi brīži noķerti, daudz lietas par kurām esmu bijusi un vēl esmu pateicīga, un materiālā ziņā, man varbūt nav viss, bet sūdzēties salīdzinoši nevaru, it īpaši, kad redzu kāda situācija šķiet valdam valstī kopumā, un šobrīd ir tik daudz, daudz, daudz, tiešām neizsakāmi daudz labāk kā kādreiz un viss iet tik ļoti uz augšu. Zinu, kopumā dzīve ir laba, šobrīd ir arī tik daudz pozitīvu lietu uz kurām skatīties, pavisam drīz uzzināšu vai manai čigānietei ir taisnība arī citu cilvēku zīlēšanas mākslā, ir jauni paziņas un jaunas pieredzes, gan jau bijušas, gan vēl nākotnē paredzētas un tomēr...šobrīd viss ko es gribu ir pāris ali un vakars deģenerācijas, nosist savas pāris atlikušās inteliģences šūniņas un arī uz brīdi iemidzināt to, ko savādāk nevaru. Galu galā, man nav bērnu, ģimenes vai savādāku apgādājamo, vai nav vienalga, ja tas skar tikai mani? Es negribu rūpes vai kaut ko detalizēti skaidrot un sūdzēties, ko nāktos ar draugiem par kuriem zinu, ka vēl jau tikai labu un kuru priekšā jājūtas vainīgai. Es negribu ne laba, ne slikta vēlējumus, nekādus padomus un filozofisku sarunu, tikai klātbūtni un neeksistējošu vakaru.
Ja šo izlasa kāds cilvēks, kas varbūt gribētu pavadīt rītdienas nakti ar sev nepazīstamu cilvēku līdz viņas pirmajam vilcienam, spēlējot bezgalīgi ilgi šahu (vai kārtis vai dambreti) bārā un dzerot alu, kurš nebaidās un nejūtas neērti klusuma brīžos, spēj nejaukties iekšā, nedot padomus, nenosodīt un neko negaidīt un visticamāk aiziet vēlāk izliekoties, ka nekad neesam šādi tikušies un neko nemainot savā ikdienas dzīvē tā sakot uztaisīt atkāpi ikdienas ritumam, padod man ziņu, pirmie četri kausi uz mana rēķina un smēķētājam vēl bonusā cigarešu paciņa. |