| 11:19p |
Pēdējais
Pēdējā laikā nākusi apziņa, ka ciba izrādās ir īsta vieta, un te ir cilvēki ar miesu un asinīm. Nezinu, vēl vai tas ir labi vai nē, man tīri labi patika laiks, kad to uztvēru par kaut ko līdzīgu nelielai rēgu pasaulei. Šis statuss tai diemžēl ir zaudēts jau kādu laiku, bet man vienalga. Ja arī nevaru vairs rakstīt par kādām konkrētām lietām vai izjūtām domājot par zināmajiem cilvēkiem, teorētiski es varu izmantot ko nekonkrētu un padomāt vairāk kā to pārvērst, paturot savus iemeslus un saglabājot sevi. Protams, varu arī pieņemt, ka šī daļa vienkārši ir zaudēta un meklēt ko citu. Vai izlikties, ka nekas nav noticis, un mēģināt turpināt ierasto dzīves ritmu. Nē, tas nešķiet šobrīd īpaši reāli ilgtermiņā.
Es esmu 9, un mans mērķis šai pasaulē ir zaudēt visu ko iegūstu, gan materiālo, gan nemateriālo, man ir jāiemācās atlaist, vai vismaz tāda bija doma, vienā no tām muļķīgajām "ieraksti savus dzimšanas datus un mēs par tevi pastāstīsim" zīlējošajām lapām. Šis gan ir dzirdēts bieži, pat apnīk, vienmēr gribas ko jaunu, pat ja jāsaprot, ka, ja tā ir patiesība, tai vajadzētu būt vienai. Bet es jau neticu šīm lietām.... atsakos to darīt. Varbūt tikai dažreiz tas aizmirstās. Ja es ticētu, man būtu jātic, ka esmu nolādēta, tāpēc nē, mātes nevar nolādēt un čigānietēm nav taisnība. Ha, bet, lai būtu droša, varu visus turēt pa gabalu, iztikt bez bērniem un vīriem. Bet tik tālu čigānietei vēl nav bijusi taisnība par naudu un skaistumu, to es vēl gaidu, kur ir? Es esmu pārāk ilgu laiku pavadījusi bailēs no visa iespējamā un ilgojoties, skatoties pa atslēgas caurumu. Viss, pietiek. Visam, vienmēr var atrast atainojumus, katram vienmēr ir savs stāsts. Kāds ir mans? Garš un pārāk atgādina ziepju operu, man nepatīk telenoveles. Mans aizsākās Jāņos, vai tāds ir nostāsts, cik dīvaini, ka tieši tie, kas visvairāk negrib bērnus, "iekrīt" no vienas, nelaimīgas reizes. Un šī jau ir vissvarīgākā daļa, neesmu bijusi nekad pie psihoterapeitiem, bet vai tad visas lietas nemeklē bērnības pieredzēs. Bet man tīri labi pat patika doma, ka jaukā raganas zīme, kas visiem tik ļoti nepatika un skaistais vārds, kas būtībā nozīmē spīdošs pūķis, padara mani bez maz par kaut ko sātanisku. Dzīve ir vieglāka, ja arī pats notici, ka esi slikts. Nu man nevajag psihoterapeitu, lai saprastu, ka mana problēma bija, ka nekad nejutos gribēta, grūti tādai justies, ja tev visu laiku atkārto cik dzīve būtu skaista, bez tevis un, cik daudz naudas varētu ietaupīt un cik daudziem restorāniem aiziet aizsūtot tevi uz patversmi. Protams, arī mātei bija savas problēmas attiecībā uz mani, grūti, ja dumjš, bezjēdzīgs un neveikls šmurgulis izjauc visu tavu dzīvi un vēl sasaista kopā ar cilvēku ko necieni. It īpaši, ja tu visu laiku domā, ka esi pelnījusi ko vairāk, un ja es esmu tā, kas apstādināja tavu dzīvi un neļāva tev sasniegt vairāk un to izbaudīt pilnībā. Pie tam vēl nepateicīga un nesniedzot nekādu atdevi, un diemžēl man nāksies likt tev vēl arī turpmāk manī vilties, tev bija taisnība, tavas investīcijas manī, nenes augļus. Bet, kaut kā tas laiks ir aizgājis ar visām savām drāmām, kautiņiem, mīļākajiem, meliem un manu lielo naidu un skaudību pret brāli, ko šobrīd tiešām nožēloju, bet ir lietas ko es nevaru izlabot, man gribētos, kaut būtu bijusi gudrāka, un man ir neizsakāmi žēl, ka ir par vēlu, vismaz es vairs izdarīt neko nevaru, ir lietas, kam jānāk no paša. Vismaz sākot ar noteiktu vecumu. Bet es ceru, ka esmu izvēlējusies šo ceļu sev, tas nav viegli, bet es mācos, kļūdos un atkal atsāku. Es nepratu iederēties, es slikti runāju un stostījos, es daudz kāvos, pārāk daudz priekš meitenes, kas no malas šķita tik klusa un mierīga. Un mani uzskatīja par jukušu tik ļoti ilgi. Jukusi un dīvaina un tad vēl, pat bērni var būt diezgan mantkārīgi. Ah, smieklīgi atcerēties, paskatoties atpakaļ, viena meitene, kas pazina mani pirms pārgāju uz viņas skolu mani uzskatīja par bagātu, tā bija taisnība pirms tam, bet uz to skolu pārgāju, kad tēvs bija bankrotējis un māte mūs uzturēja par sekretāres ienākumiem, nē neviens to nedabūja zināt, mani vienkārši uzskatīja par iedomīgu un ka māte ir skopa. Ah, cik daudz ir bijuši tiešām apkaunojoši brīži, muļķīgā soma ar bārbijas lellēm laikam 4. klasē vairs neiederējās utt, bet grūtākais laikam bija atrast kontaktu ar citiem bērniem, visnepatīkamākā atmiņa par dzimšanasdienu, kurā kā dāvanu atnesu savas grāmatas, cerot, ka neviens nezinās, ka tās ir lietotas, bļin, tas kas man izskatījās ok tomēr tika pamanīts, nebija smuks brīdis :D Bet ar laiku lietas sāka iet uz augšu, nu pēc ilgāka laika, dzīves periodu līdz 7-8 klasei es vienkārši norakstu, dažreiz man šķiet, ka tā nekad nav bijis, un ka tā ir kaut kāda cita meitene, ne es. Bet es atceros savu pirmo apskāvienu un savu apmulsumu par to. Šo meiteni pēc daudziem gadiem es šovasar atkal satiku, viņa tagad dzīvo Anglijā. Bija jauki, bet dīvaini domāt, ka viņa diez vai zin ko man nozīmēja savulaik, viņa bija pirmais cilvēks, kas mani nevērtēja, vai vismaz radīja man šādu sajūtu. Mēģinājumi atvērties ir bijuši smagnēji, vēl joprojām ir, bet es cenšos. Puiši vienmēr ir bijis grūts subjekts, gan mātes un čigānietes dēļ, gan brāļa, ko ciest nevarēju, viņa, manuprāt, vīriešu dzimuma priviliģētības dēļ, gan arī tas, ka ar viņiem ir grūtāk asociēties, un nesaprašana kā uzvesties, gan arī paniskās bailes no atraidījuma, no tā, ka pietuvošos kādam pārāk tuvu un kāds sapratīs cik patiesībā nevērtīga un tizla es esmu. Kaut kā ar meitenēm tomēr vieglāk būt pašai sev. Šeit liela pateicība ir Mikijam, ja nesakita pāris puisēnus no sākumskolas un pirms pubertitātes laikiem, pirmais puisis ar ko tiešām daudz pavadīju laiku kopā, un būtībā arī samīlēlējos, es pirmo reizi ar vienu cilvēku jutos tik labi kopā vienkārši staigājot stundām kopā pa mežu un runājot, par grāmatām un filmām, spēlējot iemīļoto questions games, daudzas atmiņas šķiet pilnīgi kā ar jauku sauli apmirdzētas, pat pokera mači, kas norisinājās vakaros un ievilkās bieži vien līdz 3 naktī šķiet tādi pārāk gaiši. Nē, tur nekas nekad nebija, bet daudzas atmiņas ir stipri vien romantiskākas kā ar to ar ko it kā kaut kas ir bijis, gan brauciens uz Kopenhāgenu, gan dzēruma strīds un apskāviens, gan pēkšņais brauciens pie manis, kad nebiju pacēlusi klausuli, vēl tagad nevaru noturēt smaidu atceroties to pārsteigumu ieraugot viņu pie durvīm neaicinātu norājam mani par telefona necelšanu un piedāvājot vakara pastaigu. Cilvēks ar ko neesmu runājusi jau pāris gadus. Atgriešanās bija smaga, labi vismaz, ka bija vasara, jo pirmo nedēļu es pavadīju gultā visu laiku pinkšķot. Pagāja laiks, kamēr samierinājos un beidzot spēju nolikt to malā. Man nepatīk zaudēt, bet dzīve rit neatkarīgi no manām vēlmēm. Bet šis laiks bija skaists arī citu iemeslu dēļ, jau vidusskolā man parādījās draugi, kas šķita tik jauki. Man? Tiesām? Brīnišķīga meiteine, ar ko iepazinos, visdīvainākajā veidā, viņai vajadzēja tualeti, ļāvu izmantot savējo. Interesants sākums ilgai draudzībai. Tad cita no augstskolas, dzīve rit uz augšu un ir jauki. Protams, līdz brīdim, kad iestājas kārtējais devītnieka zaudējumu cikls. Labākā draudzene aizbrauc, un tagad jau ir skaidrs, ka nekad neatgriezīsies, cilvēks kuram uzticos izrādās pilnīgs mēsla gabals (ah vai tas nav dzirdēts no kādas filmas) un liek šaubīties par visām manām atmiņām, godīgi sakot viņa gadījumā visvairāk nosāpināja pat ne izšķiršanās, kas gan tā pa īstam oficiāli netika pateikta, bet gan pilnīgais cieņas trūkums un tas, ka nesaprotu vairs, kas ir bijis īsts un kas nē. Grūti noticēt, ka viss ir bijis tikai kaut kāda spēle, un es vienkārši nespēju salikt visu pa plauktiņiem, nē es nesaprotu, kāpēc, bija jānotiek šādi, kāpēc nevarēja normāli izrunāties, kā pieauguši cilvēki un kāpēc vajadzēja izturēties tik necieniski. Jā, aizskartu cieņu patiesībā ir daudz grūtāk sadziedēt par mīlestības sāpēm. Ir bijuši abi, un abi sākumā ir sāpīgi, es pat teiktu ka mīlestības sāpes sākumā ir stiprākas, bet, tās aiziet un pat var atstāt tīri patīkamas atmiņas aiz sevis, aizskarts gods paliek. Un tad vēl vilšanās citā cilvēkā, nezinu neesmu par viņu ar šo runājusi varbūt vajadzēja. Ieteikums, ja esat pie kāda bijis ciemos un par šo kādu gvelžat rupjības savā facebookā, parūpējaties, ka esat to izslēguši. Jā, es arī bieži aizmirstu izlogoties, un laikam jau arī būtu lietas, ko negribētu, lai citi lasa, ir neķītras sarunas, pāris bildes, ko laikam nepriecātos, ja kāds uzietu, pat, ja priekš tām vajadzētu sarunu tīt diezgan tālu, bet runa par nedaudz apkaunojošām lietām, bet nekas tāds ko jūtu, ka man būtu ļoti jāslēpj vai, kas tāds, kas, ja tiktu atklāts, sagādātu man īpaši lielas problēmas vai liktu pa īstam uztraukties. Bet šeit es uzzinu no cilvēka, kuru it kā jau ilgi pazīstu, par to cik dīvaina un neglīta esmu, gan kad biju resna, gan tad, kad biju kārna ragana, kā man esot drausmīga gaume mūzikā, un idiotiski hobiji, dažādi joki par manu seksualitāti un citas figņas, viens attaisnojums, sākās visa rupjību gvelšana ar to, ka es it kā viņu biju nosaukusi par resnu, smieklīgi, jo es pateicu cilvēkam, ka abas skolā bijām palikušas pa vasaru tipa uz papildus nodarbībām sportā, tas ir tiem, kam pārāk labi negāja, un laikam nepiebildu, ka tā bija bumbiņas mešana, tur īsti nebija sasaistes ar resnumu... bet nu labi piezvanīju, mēģināju runāt nepasakot, kas ir izlasīts, visi teksti tika pavērsti tā, ka es esmu kaut ko iedomājusies. Muļķīgi un bezjēdzīgi un atkal liek pārdomāt to vai manas atmiņas ir īstas, vai es dzīvoju kaut kādā ilūzijā, tas ir nosodu labos un neredzu meļus? Kāpēc bija jāizliekas? Bet godīgi sakot vienalga, laikam jau daļa no dzīves. Un vai nav vienalga ko es klausos, ja es nespiežu to virsū citiem, vai nav vienalga ko es daru mājās savai izklaidei, bū-hū izšūt nav stilīgi, piekāst, man patīk, šī sajūta gluži kā taisot puzli, kuras galarezultātā tev ir skaista bilde, vienīgi žēl, jo ja būtu zinājusi, to ka viņa domā, ka tas ir tik stulbi, nebūtu dāvinājusi viņai glezniņu. So, man tīri labi iet pie sirds arī skūpsti ar meitenēm, visvairāk tieši tāpēc, ka šajā gadījumā var arī iztikt bez kā vairāk un lielākas intereses man nav, neatceros, ka būtu gan tev uzmākusies, nu jā esmu bijusi ar divām meitenēm, ļoti skaistām, might I add, un vienlaicīgi, slaida, blonda zviedriete un tumsnēja, sievišķīga itāliete ar francūzes pilsonību, ha, domāju dažs labs čalis beigtos nost no skaudības par šo :D nu un? Kā gan tas īsti ietekmē kāda cita dzīvi vai ir kāda cita cilvēka darīšana? Es personiski nesaskatu tajā vispār neko īpašu. Un jā, es dievinu skūpstus, it īpaši ļoti labus, kvēlus un iespējams pārāk publiskus, ahh, ar to gan ne vienmēr ir tik vienkārši, bet pāris cilvēki ir bijuši ar kuriem šis ir bijis labi. Viena no lietām, kas pietrūkst patiesībā attiecībā uz doku. Pārējie divi labākie atkal nederēja citu iemeslu dēļ, žēl. Un šo cilvēku ir pārāk maz vai man grūti atrast, biežāk gadās kaut kas Kaspo līdzvērtīgs. Un es vēl spēju saprast, ja puisim ar kuru gribu tikties ir kādi iebildumi attiecībā uz manu izskatu, kuru dēļ varbūt netiktu tālāk par friend zone, bet godīgi es neredzu kā tas kā es izskatos vai nē jebkādā veidā bojā dzīvi meitenei, kas teorētiski ir tikai draudzene, neviens vēl mani ieraugot uz ielas šausmās skrējis prom nav un nekādu īpašu attieksmi pret sevi nekad neesmu manījusi.
Es bieži cīnos ar neredzamības un nepilnvērtības sajūtām, dažādiem kompleksiem un vienmēr ir tā sajūta, ka brīdī, kad mēģināšu izlikties, ka ar mani viss ir kārtībā, kādam vajag noteikti izcelties un atgādināt man cik "ne-perfekta" es esmu. So what? Es zinu, ka varu būt stulba un apmāta, varu palikt kašķīga un ietiepīga, nu un? Parādiet man cilvēku, kam pilnīgi nekad nav melnās dienas un, kas vienmēr un visur ir racionāli un loģiski domājošs. Vai tas tiešām ir tik ļoti būtiski? Tas, ka cilvēks kļūdās? Man nav problēmas piedot citiem, mēs visi esam tikai cilvēki. Un arī es un es nezinu ko no manis var visu laiku gribēt, es daru ko varu un dzīvoju kā māku, ja tas nav kāda saprašanas robežās, nevienam nav spiesta lieta ar mani pavadīt laiku. Man gribētos ticēt, ka mēs spējam uzklausīt citus cilvēkus un redzēt arī pāri mūsu gaumes un standartu robežai, jo visbiežāk jau runa pat nav par kādām lielām vērtībām un principiem, visbiežāk tā ir vienkārši kaut kāda nenozīmīga izklaide vai gaume. Es ticu, ka tas vai cilvēkam labāk patīk hokejs, vai teātris, koncerti, grāmatas vai filmas nevienā brīdī nepadara viņu labāku vai sliktāku par citiem. Bet tā laikam ir ļoti grūta ticība ko pieņemt, ka es neuzskatu, ka teātra apmeklējums norāda uz kulturitāti, un ka tā ir tikai cita izklaides forma. Kādam patīk, kādam nē. Man tīri labi patīk, līdz brīdim, kad sākas snobisms un pārspīlējumi.
Es nezinu, ko es gribu dzīvē, vai pareizāk, dažreiz zinu, bet man nav ne jausmas kā to sasniegt, dažreiz man ir bail, ka tā traucas pārāk ātri un, ka es stāvu uz vietas neko tā arī neizdarījusi, vienkārši izniekojot sevi. Esmu sapratusi, ka es negribu palikt šeit un domāt kā būtu bijis, ja būtu bijis, man ir bail šeit visu pamest, ļoti, bet es arī zinu, ka ja es to neizdarīšu, es nožēlošu. Man nav īsti ģimenes un, ja godīgi skatoties uz mani un manu pieredzi nedomāju, ka būs ari kādas ilglaicīgas vai nopietnas attiecības kādreiz, ir cilvēks, kurš ir tiešām ļoti jauks un mīļš, bet īsti nevelk uz viņu, vnk negribās, tiešām. Cits, kurš ļoti patīk, bet kuram ir savi nākotnes plāni, kuros man būtu grūti iespiesties, un kontakts arī kaut kā pazūd tā vien šķiet ar vien ātrāk un uzstājīgāk, žēl. Bet viņš arī ir foršs cilvēks. Un ir brīži, kad viņš nedaudz atgādina Mikiju, varbūt pārāk nopietns brīžiem, kas gan nedaudz var būt apgrūtinoši. Varu laikam atkal piesaukt šeit devītnieku. Domās par nākotni.... Man tīri labi patīk mans darbs un es varētu šeit arī tīri labi attīstīties un turpināt ceļu, bet es jūtu, ka es negribu palikt šeit, ka man ir apnicis un man vienkārši gribas ko jaunu un drusku aizraujošāku, es neredzu jēgu palikt, tas skanēs ļauni, jā ir cilvēki, kas pietrūktu, bet ar visu šo devītnieka būšanu, zaudēt esmu iemācījusies pārāk labi un arī to, ka vienmēr var atrast ko jaunu, ka neeksistē nekas ko nevari izdarīt pats, tikai....parasti ir daudz patīkamāk, ja ir kāds, kurš ir blakus. Man gribās padzīvot atkal ārzemēs un padzīvot kopā ar citiem cilvēkiem, ar visu to, ka esmu introverte ir brīži, kad man ļoti pietrūkst sabiedrības. Man ļoti patīk matemātika un tā ir viena no lietām, ko sākumā gribēju studēt, bet domāju, ko gan es ar to darīšu, kā nopelnīšu? Atbildes man nav arī tagad. Bet es gribu mēģināt. Visvairāk mani saista aktuārmatemātika, statistika un varbūtība, tas šķiet visinteresantākais. Protams arī citas daļas ir labas un matemātika kā tāda man vienmēr ir šķitusi ļoti skaista un tīra. Viņa ir loģiska, saprotama, pārāk nepretencioza, viņa neapgalvo to ko nezin. Vismaz ne tā kā to dara fizika vai ķīmija, tā kā es jūtu, kā es pati sev šajā mirklī gribēju piekasīties ir laikam vajadzīgs precizējums. Protams, tās ir interesantas, un noteikti daudz praktiskākas, daudzi teiktu, bet skolas laikā bieži mulsināja, ka atbildes uz jautājumiem, nekad nebija atbildes, bet tev lika iezubrīt tās iekšā un skolotājs un daži "gudrīši" uzvedās tā it kā ar šo iemācīto grāmatas skaidrojumu kādam fenomenam viņi zin atbildi. Un atmiņā palikusi tā neapmierinātības un aizkaitinājuma sajūta, ka pie visiem jautājumiem tu attopies pie kaut kādas idiotiskas pašapmierinātības sienas. Un pašapmierinātība un sevis tīksmināšanās ir tik....kaitinoša lieta, man nekad ar to nav nācies saskarties attiecībā uz matemātiķiem. Tā ir redzama arī bieži "kultūriskajos" cilvēkos gan, but that's a rant for a different day. Un man vienmēr ir neaprakstāmi riebies, kad uzzinot, ka man patīk matemātika, nākamais teksts ir par to ka tev noteikti patīk strādāt ar cipariem un rēķināt. Es rēķinu galvā diezgan slikti, ņemiet takš labāk kalkulatorus, un jā, protams, es mīlu ciparus un tāpēc gribu iet studēt, tāpat kā cilvēki kļūst par rakstniekiem vai lasa grāmatas savas neviltotās burtu mīlestības dēļ. I'm just gonna be bit screwed, ņemot vērā ka augstākajā matemātikā cipari ir tāda reti manāma parādība :D
Aktuārmatemātika man visvairāk saista vairāku aspektu dēļ, pirmais, būtu Azimovs, lai gan viņā iemīlējos īss-stāsta "profession" dēļ, Foundation ar saviem psycho-historians šķiet debešķīga un man pārāk asociējas tieši ar aktuārmatemātiku, otrs, ir bijis mazs ieskats tajā. Tas bija interesanti un tiešām aizrāva, pat ja pasniedzēja visulaiku atkārtoja, ka mūsu mazais ievadkursiņš ir daudz par maz, lai varētu strādāt kā aktuārs un meklējot sev asistentu meklēja kādu ar maģistra grādu. Bet nu jā tas būtu par šo konkrēto izvēli, doma ir mēģināt stāties kādā britu skolā, tur vismaz būtu lielākas iespējas meklēt kaut ko papildus skolai ienākumu ziņā, valodu zināšanu dēļ un lets face it, britu skolas, par ja tās nav top britu skolas kotējas daudz augstāk internacionālā līmenī, pat ar visu ES bulšitu par vienādu atzīšanu. Bet viņiem jāpiesakās ir jau pirmajā pusgadā uz nākamo gadu un pat, ja studiju maksas nav problēmas, dzīvošanas izmaksas ir. Līdz ar to, doma ir pieteikties septembrī, līdz tam laikam izvēloties kurās pieteikties un iekrāt sev lielāku iekrājumu bāzi līdz tam, jo es zinu, ka, ja es to daru, es gribu to izdarīt līdz galam. Jāatzīst, ka tagad, kad beidzot esmu dabūjusi no savas sistēmas neizsakāmi lielo vēlmi attiecībā uz Londonas apmeklējumu, man vairs nešķiet tik primāri tieši Anglija vai pat Britu salas, bet kaut kā domas par Ameriku šķiet tādas sarežģītas ar visām vīzām un darba iespējām. Kā back up plan, ja netiktu Britu universitātēs ir Skandināvi, jo tur pieteikšanās ir vēlāka, bet tur arī vairāk laikam jāpapēta, pat, ja studijas ir bezmaksas, vienmēr paliek aktuāli iztikas jautājumi. Bet that is yet to be considered. Jā, man būtu bijis forši, ja varētu šo plānot kopā ar kādu, jā, man ir neizsakāmi bail no domas par visa pamešanu un šādu aizbraukšanu, bet es arī zinu, ka es negribu visu savu dzīvi pavadīt atskatoties kā būtu, ja būtu un tā pa īstam man nav nekā, kas mani turētu. Kāpēc ne? Un kazi, varbūt pirms braukšanas varu ielikt pāris sludinājumus un pameklēt vēl kādu cilvēku, kas dotos turp pat kur es, kopā tomēr jautrāk.
Jā, katram ir savs stāsts, kāpēc viņi ir tādi, kā viņi, un visi, vai vismaz nomācoši lielākā daļa, ir jutušies nenovērtēti vai pazuduši. Un tomēr mēs vienmēr turpinām vērtēt un kritizēt citus. Zinot, ka vajadzētu aizdomāties, bet reāli jau to nedarot. Un galvenais, ko esmu sapratusi, ka vislielākā sevis noniecinātāja esmu es pati. Šī ir mazītiņa daļa no mana stāsta, lai stāv kā piemiņa. Es nezinu, kas būs tālāk un es nezinu, kuru ceļu man iet, es nezinu vai pasaule paliks tāda kā ir vai varbūt tāpat drīz sāksies kāda visaptveroša kataklizma vai karš vai varbūt vienkārši kāds personisks un sīks negadījums Annuškas izlietās eļļas dēļ, kas nulificēs visus manus šī brīža plānus. Bet es pati sev esmu beidzot piedevusi, man žēl, ka nevarēju būt tā, kuru gribēji un sapņoji, bet ir lietas, ko ietekmēt nevaru. Un kā teica viens slavens kaķis "давайте жить дружно" un tiešām man apnicis pildīt citu cerības, es apsolu, ka ja es tiešām zaudēšu un būšu spiesta sēdēt uz ielām ubagojot, es neskriešu atpakaļ, un nelūgšos, naudu 10 gramiem paracetamola gan jau atradīšu. Nē, to es negribu, un tie nav draudi vienkārši apziņa, ka izeja vienmēr ir. Patiesībā manā gadījumā tā ir diezgan pozitīva doma, un ļauj remdināt neizdošanās bailes. |