| 8:54p |
ah, ja uz mani sakliegtu, es varētu atbildēt, bet tāda labsirdība un sapratne tikai modina mana iekšējā bērna vēlmi visus apskaut, asarām acīs lūgt piedošanu un solīties, ka būšu laba, mīļa un izdarīšu visu ko vēlaties, tikai lūdzu nevilieties manī. Protams es to nedaru, saprāts manī vēl mājo. :D Un negribu es tērēt uzņēmuma līdzekļus par taksi naktī, negribu vispār, lai mani redz, vismaz ne tad, kad nespēju tikt ar kaut ko galā, gribu būt tāda mierīga, gudra un stāvēt augstāk par visu, man riebjas, ja kāds redz, ka es kaut ko nevaru, jo es varu , es varu man gribas kliegt, ja es parstu negulēt, tas ir. Tā ir manis pašas vaina, ka nevaru paspēt visu izdarīt un palieku ilgāk, negribu, lai no manis atbrīvojas, jo izdomā, ka esmu pārāk lēna, neefektīva un izmaksāju par daudz. Jo, ja es nebūtu tik lēna un aprobežota, nenāktos taču palikt ilgāk. Bet šobrīd tiešām ir tik neizsakāmi daudz un viss tik steidzams..... Un šodien no rīta nogulēju, nokavēju 40 min, bet daļa kolēģu paspēja satraukties, ka esmu pa nakti nolaupīta pa ceļam (paspēju uzrakstīt priekšniecei vēl pirms darba sākuma - bet visam ofisam tomēr neizziņoju). Zinu, ka bīstams rajons utt, bet vienpadsmitos tas patiesībā ir kluss, lielākie atgadījumi gadījušies tieši ap septiņiem-astoņiem, kad tev priekšā pie kājām pussoļa attālumā divi idioti sakaujas un vārtās pa zemi ir diezgan interesants skats. Nezinu, vai tas vīrietis mēģināja izrādīties savu divu sievišķu klātbūtnē, metoties atpakaļ virsū dzērājam, kurš tāpat knapi staigāja un bļaustījās pēc ūdens plus mani gandrīz notriecot pa ceļam. Labi, man kaut kā jāsalāpa tās savas emocionālās paģiras un vainas apziņa un laikam jāiet gulēt. Nepatīk, ka mani strostē šādā veidā, es tiešām gribu visu izdarīt, bet man nepietiek stundu dienā. Nez, ja izdosies tikt uz pirmo vilcienu no rīta, vai 3 stundas papildus pirms darba būtu pietiekami? Diez vai. Ah kliedziet un aizrādiet niknumā un es nospļaušos un parādīšu jums vidējo pirkstu, bez jebkādiem sirdēstiem, taču sapratne un laipnība mani saēd no iekšas un rada vēlmi izlīst no ādas ārā, lai izdarītu vairāk un sevi attaisnot. Galvenais nepameties mani, lūdzu. Es būšu laba, es izdarīšu vairāk, es mēģināšu, bet nepametiet.
Njā, ja es šo izdzīvošu man vajag kādā nogalē uztaisīt filmu vakaru ar kaudzi alus, piedzeršanos un dažādām neveselīgām drazām. Kāda jēga no mājas kinozāles, ja to neizmanto.... Šobrīd domas par Haven, vai Torchwood bloodline, vai kādu skaistu pasaciņu - multeni kā Howls mooving castle. Visvairāk gribētos 10 karaļvalsti, bet diez vai kāds skatīsies ko tādu ar mani, lai gan šāda episka un gara pasaka man šobrīd būtu pašā laikā.... Ir forši arī, kad var iebarot cilvēkam, kas pasaka ka viss Sci-fi ir sūds ko tādu, kas viņai iepatīkas un vēl beigās noraudās. Jāatzīst, gan neko sērīgu man šobrīd negribas un pret to ko man gribas viņai varētu būt pretenzijas. Un negribas arī tikai meitenes atkal, būtu forši sataisīt miksētu sanākšanu, bet ir grūti izdomāt attiecībā uz aicināmajiem cilvēkiem, jo draugi dalās savās gaumēs, valodu zināšanās un arī savstarpējās attiecības dažiem ir tādas, ka aicinot vienu, cits atkrīt. Baigi sarežģīti.
Un bļin, uz koncertu sestdien netikšu, nav reāli..... |