| 2:25p |
Pilsoņa pienākums izdarīts, bet neatceros, kad visas partijas man izraisījušas tik lielu nepatiku, parasti ir vismaz kaut kas kam var drusciņ pieslieties. Šoreiz izvēle par to kas būtu mazākais no ļaunumiem, tizlums pilnīgs.
Un atklāsme, man ir jātiek prom no šejienes. Nav normāli, ja es daru visu lai nebrauktu mājās. Es sēdēšu stacijā risinot sudoku, vai braukšu savas naktis pavadīt andrejsalā, jo es negribu, negribu doties nekad mājās. Un tas nav loģiski, man būtu jābūt pateicīgai par šo vietu, tik jauki, skaisti un visi vienmēr ir sajūsmā...kāpēc man vienmēr ir sajūta, ka šeit pazūdu un ar vien negribīgāk dodos šurp pēc iespējas vilcinot laiku? Un šovakar sapratu, ka viss, pietiek. Nākamā gada pirmā pusgada laikā izvācos. Mani biedē drusku nedrošības sajūta, kas nāktu tam līdzi, tas, ka esmu skopa un pieradusi pie šejienes ērtībām arī varētu būt mīnuss. Bet labprātāk izvēlētos vienistabu dzīvokli ar plikām sienām un vienu matraci, bet blakus draugiem, nevis mājas kinozāli un lielas telpas ar visām ērtībām. Un vēl tas, ka būs atkal jāoponē ar mammas uzskatiem un to, ka katru reizi, kad izdaru pa savam tieku uzskatīta par muļķi un man atgādina, ka man nekas nesanākšot. Protams, beigās jau viņai nākas samierināties, bet man tā riebjas tie konfrontāciju brīži, un tie tiešām izsūc enerģiju, tāpēc labprātāk izvairos, kad iespējams. Un vēl būs jāpastāsta par Ungārijas braucienu, jo vajag kādu, kas apciemo kaķīti tomēr. Bet...doma par runāšanu ar viņu neraisa prieku sirdī. Iztēlē jau redzu viņas saraukto uzaci un sejas izteiksmi kad runāšu. Ah, esmu gļēva, bet nekas cits neatliek. Vēl gan ir laiks un tikšu galā, ne pirmā reize, kad mani lēmumi tiek uzskatīti par stulbiem :)
un dīvaini, studiju laikā es dievināju šo vietu un man te bija labi. Laikam esmu iesēdusies par ilgi un to pāraugusi.
2 gadi...hmm tieši termiņš ko iedevu sev, lai tiktu galā ar darbu, iekrātu naudu un izdomātu vai tiešām gribu tās studijas ārzemēs vai nē. |