| 9:15p |
Laikam esmu pasākusi pat sapņot, sāku laiku pa laikam, varbūt reizi pāris nedēļās atcerēties kādu detaļu no sapņa, maz, bet tomēr priecājos kā mazs bērns katru reizi. Sapņi tomēr ir tik neizsakāmi jocīga lieta, un to būtību nespēju izprast. Smadzenes tipa pārstrādā informāciju pa nakti? Nez, tas šķiet vājš pamatojums, kāpēc tieši sapņu veidā? Kāpēc dažreiz tos atceramies, dažreiz nē, kāpēc daži cilvēki neredzot tos krāsainus, kāpēc tie brīžiem ir tik dīvaini? Nezinu, sapņi man tomēr šķiet diezgan fascinējoša parādība. Šodien pamodos ar domu, kas pie visiem velniem ir Arets? Vēlāk pieleca, ka viņa bilde ir draugam facebook profilā ieejot starp tiem deviņiem pirmajiem draugiem. Man nekādas citas sasaites ar to cilvēku galīgi nav, un domāju vai visas sejas sapņos, pat nepazīstamās ir paņemtas no kaut kurienes, kur jau esi to redzējis, vai varētu būt, ka kāds garāmgājējs ir izmantojis manu seju savā sapnī? Vai prāts vispār var radīt pavisam jaunu seju, kaut ko tu nemaz neesi redzējis? Bet ir taču arī sapņoti visādi dīvaini radījumi, un kroplības, tad laikam var? Bet, ja runa ir par ikdienas sejām? Ikdienišķiem cilvēkiem sapnī, vai tos radu es pati vai tomēr tie ir nejauši garāmgājēji? Nezinu, un laikam arī nav svarīgi, tik būtu jauki atcerēties par ko īsti bija tā sarakste sapnī, pamodos domādama, ka man viņam jāatbild uz pēdējo vēstuli, par kaut kādu fig viņu zin ierīci vai ko nu tur, un beigās apmulsusi sēžu gultā un saprotu, ka nezinu, kas vispār ir tas cilvēks kam taisos rakstīt :D tas būtu bijis ļoti jocīgi laikam. Un tik mierīga diena sen nebija gadījusies, visi menedžeri mītiņos, es mainos, ceru, ka sanāk, eju pusdienās ar kolēģiem, mēģinu socializēties, un kliedināt HR šaubas, ka varētu neiederēties, šķiet, ka viss ir labi. Cerams. Tagad mani jau arī sauc līdzi. Un kopš otrdienas tikai uzvalki, acīmredzot arī vienkrāsains krekls pie melnām biksēm HR meitenei šķiet nav pieņemams, tas nekas ka tur vismaz viens cilvēks staigā minikleitās, bet tā ir sekretāre, so...jā, ok, es gribu vairāk, un diemžēl daži vērtē tikai pēc skata. Domāju dabūt brilles, redze ir dabīgi slikta ar maniem -5 ar kaut ko, un varētu būt gan atslodze no lēcām, gan arī intelektuālāks skats laikam. Jātiek galā ar pāris darbiem un nogalē ieslēdzos savās sienās un lasu, lasu, lasu.... dievs, brīžiem es jūtos kā tāda daune, bet...vis būs, kaut kā es parasti tieku galā, laikam. Tēvs tomēr apsveica ar nelielu novēlošanās, un laikam tagad sanāk, ka pirmās pakāpes radinieki tomēr visi ir apsveikuši, man liekas, ka, ja pareizi atceros, pēc mantojuma likuma pirmā pakāpe bija tikai vecāki, bērni un laulātais, līdz ar to brālis tad neskaitītos un šis būtu tehniski pareizs apgalvojums. Not that it really matters, uzskaite ir tikai informatīva rakstura. :)
Un jūtos vainīga par Piesi, ah piektdien satikšu, nezinu īsti ko darīt, ir jautrs cilvēks, kas laikam ir pašsaprotami no komiķa, bet....bļin, vairāk kā alus kausam diezko nesaista, galīgi, un var jau tagad redzēt, ka līdzko viņš to sapratīs, pārstās savu rakstīšanu un īstenībā tīri foršs cilvēks, ah nu labi, dzīvos redzēs, pēc maniem idiotiskajiem jokiem par kapavietas izraudzīšanu, vēl nenoraka, who knows un vēl ir laiks. Un man tīri labi patīk būt nelielam huligānam un līst neatļautās vietās, as long as it's easy access. |