| 2:54p |
Dažkārt, var atrast tik jaukus vārdus dažās valodās. Viens no mīļākajiem ir Kabelsalat, šobrīd ir viens liels pie gultas. Bet tagad iepaticies Zhaghzhagh - the chattering of teeth from cold or rage. Man ir žagžags atkal (kā izrunāju to iedomās) un nav taču pat nemaz tik auksti, bet tomēr, roku vietā atkal ledus.
Un kaut kādā veidā esmu apkrāsojusi kaķi. Nobijos, kad ieraudzīju sarkanu švīku uz baltā vēderiņa, jutos atvieglota, kad sapratu, ka tikai matu krāsa, bet kā es to dabūju uz viņa, es netieku gudra.
Vārdi, asociācijas un atmiņas ir interesanta lieta, man nekad nav bijušas problēmas ar angļu "preservative" vai "sympathy" lietojumu (it īpaši otru tik bieži dzirdu latviešus lietojam nepareizi), bet, lasot garāku tekstu un pat labi zinot vārda "condensed" nozīmi, kā arī labi saprotot kā tas tiek izmantots tekstā par nodokļiem, man kaut kur zemapziņā pilnīgā beztēmā līdzi lidoja uz galda atvērta iebiezināta piena bundžiņa. Un sāku domāt, ka es atceros to bundžiņu atvērtu uz galda gluži kā neatņemamu virtuves sastāvdaļu, taču neatceros kāpēc tā tur stāvēja un kā tika lietota. Tai dzīvoklī dzīvoja tikai oma un brīvdienās arī es. Ņemot vērā viņas slimību un ļoti limitēto ēdienkarti viņa pati to nekad nebūtu lietojusi, un arī es to neatceros nekad toreiz ēdusi.....kāpēc tā stāv uz mana gaišā atmiņu galda? Un kurš to tur uzlika? Varbūt manā laikā tā tur nemaz nav stāvējusi , varbūt tā tur stāv tagad. Varbūt jaunajam pārim nav daudz naudas un viņi nav mainījuši pārāk dzīvokļa izskatu, varbūt galdiņš ir vēl turpat, bet ar bundžiņu virsū..... Mazticams, kurš divdesmitgadnieks grib dzīvot 70 pāri gadīgas sievietes dzīvoklī, ja katrā tās detaļā tas norāda uz savu saimnieci un vecumu.
Un piedod, es nesavācu gleznas, es tās īsti negribēju....un es arī nemēģināju. No lietām ko es būtu gribējusi, būtu vecais plašu atskaņotājs, plašu izvēle gan maza, taču gan jau varētu pakaitināt mazo brāli atskaņojot pasaku par bruņurupucīti Diegabiksi, it kā viņam, bet patiesībā sev. Beigās es nepaņēmu neko, nešķita, ka esmu pelnījusi pēc visa, un biju pārāk gļēva, lai dotos uz vietu, kas atsauca apziņā visu ko nožēloju un visu to slikto kas ir manī.
Piedod, piedod, piedod. Es mēģināšu būt labāka. Piedod. |
| 6:47p |
Mans mazais grēks....eh, kas var būt labāk par beigām ar atmošanos no miroņiem, kāzām un runājošu zaķi par mācītāju, kurš izspiego laimīgo dzīvi arī gadus vēlāk. Brīnumzeme man pat patīk labāk, tikai beigas tādas, ka diez vai būs turpinājums. Oh well, cik jaukas tomēr ir pasakas. Un, jā, es laikam tomēr prātā esmu pilnīgs, mazs bērns, bet hush, man liekas brīžiem es to tīri labi noslēpju. :) |