| 3:50p |
Dīvaini sapņi vai murgi neesmu pārliecināta. Sapnī es ceļoju, bet liekas ka galvenokārt laiku pavadīju lidmašīnās un lidostās, kas bija dažādi pazemes gaiteņi un labirinti, sākumā biju Anglijā, tad bija paredzēts doties uz Ungāriju, bet kaut kā nonācu Ukrainā. Man bija biļete lidmašīnai uz Ungāriju no Ukrainas un, kad devos uz to pēkšņi parādījās mani vecāki un Fernando. Viņiem arī bija jādodas kopā ar mani,taču lai tiktu lidostā mums bija jāiet cauri kaut kādiem pazemes bunkuriem, sienas bija pelēkas, zemas, griesti pusapaļā formā. Visa vieta šķita mikla un drūma. Izrādījās, ka patiesībā tikai vietējie drīkst pirkt biļetes lidojumiem, šajā sapnī tāda kārtība acīmredzot ir visās valstīs un man tā nelikās dīvaina, tikai mēģināju saprast, kā gan citiem izdodas ceļot, ja nedrīksti izbraukt ne no savas valsts, jo man nebija tiesību iegādāties šīs biļetes vai ceļot nebūdamai vietējai, bet es nesapratu kā savādāk lai brauc. Andris un Fernando spēja labi runāt un izlikās par vietējiem, taču man un mammai vajadzēja klusēt un tikai māt ar galvu, ja mums ko jautā, bet arī nerunājot viņi skatījās uz mums aizdomīgi, es centos neveidot acu kontaktu, līdz viens no drošības sargiem sāka ar mani runāt. Viņi saprata, ka es neko nesapratu no sacītā, un mums nācās bēgt. Bet viss beidzās labi, jo kaut kur kādā tunelī bija sieviete, kas palīdzēja mums beigās tikt uz lidmašīnu. Viltus un nelegāli gan, bet mēs tikām. Vēlāk pārējie pazuda es nezinu kur, man liekas vii kaut kā bez manis aizceļoja uz Latviju. Esot Ungārijā, man nez kāpēc bija uzreiz atkal jāiet uz citu lidmašīnu, turp gāju viena, un lidmašīna sapnī drīzāk bija tāda liela pazemes pilsēta. Es nobraucu tajā ar liftu un gāju uz savu kajīti/istabu tajā. Es brīnos tagad, ka mani pilnīgi nelikās dīvaini, ka lidmašīna ir veclaicīga pazemes pilsēta. Ar kāpnēm, ēkām, vīteņaugiem ap to, bez saules gan, un zem zemes. Pēc kāda laika, kad biju jau savā istabā atskanēja paziņojums, ka visiem ir jādodas uz citurieni, ka ir bijusi kļūda, un, paskatoties uz biļeti, es pēkšņi sapratu, ka esmu nepareizajā istabā, ka ar mani kopā ir kaut kāds cits precēts pāris istabā, kas nešķita pat ievērojuši, ka es tur arī esmu ar viņiem. Šis pāris aizgāja pēc dzirdētā paziņojuma un es sāku likt kopā mantas, lai dotos kurp nu man ir jādodas. Tikai mantu pēkšņi bija tik daudz, bija brīdis, kad likās es tajās slīkstu un es nevarēju tās visas salikt, apzinājos ka ir palicis tiesām maz laika un es kavējos. Es neatceros ko īsti es izdarīju ar tiem diviem džemperiem, kurus turēju,nesaprotot kur tos vēl varētu iestūķēt, kad pēkšņi izrādījās, ka neesmu viena un aiz muguras uz gultas sēž glīta izskata tumšmatains vīrietis, nez kāpēc biju pārliecināta, ka tas ir sātans, taču tā bija tikai fakta konstatācija, un nešķita nekas dīvains. Viņš teica, ka man jādodas, un es laikam pametu mantas un izgāju no istabas. Izejot no istabiņas redzēju garus sazarotus gaiteņus, pa kuriem brīžiem gāja cilvēku rindas, tie bija īstie šīs lidmašīnas pasažieri. Sapratu, ka es tur neiederos, un ka man ir jātiek uz savu lidmašīnu, kura izlido pēc stundas. Taču, visi tikai pamāja ar roku un skrēja prom, viņi bija pārāk aizņemti un neviens nekordinēja evakuēšanos. Visapkārt bija arī klaiņojuši apmaldījušies cilvēki, kuri tā pat kā es mēģināja atrast ceļu laukā. Man brīžiem šķiet, ka daudzi tur bija bez sejas un šķita klaiņojam jau sen. Pa ceļam pamanīju arī pāri, kuru istabā biju iemaldījusies pirms tam, viņi prasīja man ceļu, bet es nevarēju palīdzēt. Atceros sievietes seju, no tālienes viņa bija šķitusi skaista, taču pieplokot man klāt, viņas blondie, mati izskatījās veci, un duļķaini, tie karājās visās malās, un seja....iekritusi, dzeltena un izkāmējusi, acis šķita pazudušas izkāmējušā ģīmī un bija sajūta, ka viņa patiesībā ar tām neskatās, ka viņas kustības un skatiens ir automātisks, iztrūka apziņas esamības sajūta aiz tām. Sākumā es mēģināju iet pa skaistām, veclaicīgām metāla kāpnēm, tām apkārt bija apvijušies koki un efejas un likās riņķojam dažādos virzienos pa šo lidmašīnu/pilsētu. Bet pēc brīža es saskrējos ar cilvēku sienu, kas acīmredzot netika uz priekšu. Ejot tālāk atklāju, ka kāpnes pa daļai ir sabrukuši un ar augšējo daļu tās savieno tikai pie sienas pieplacis resns koka zars, kas vijās uz augšu. Bija cilvēki, kas centās pa to līst, bet tikai paskatoties es sapratu, ka man nav jēgas to mēģināt, šādā ceļā ārā es netikšu. Gāju atkal lejā. Bija daudz sarunu ar garāmgājējiem, mēģinot atrast ceļu, pārsvarā tika izgāzts aizvainojums un dusmas par acīmredzamo koordinācijas trūkumu un lidostas darbinieku slikto darbu. Visi klaiņoja un bija pazuduši, katrs runāja savā valodā, līdz es atradu atkal puisi no savas istabiņas, es pateicu visu ko domāju par šo pilnīgo vājprātu, kā nav neviena darbinieka lidmašīnā kas varētu palīdzēt, kā viņi laiž iekšā jaunus pasažierus, bet nav vēl izlaiduši vecos, viņš pasmaidīja un aizveda mani līdz liftam. Beidzot tiku vietā, kas šķita pazīstama, vismaz uzbraucot augšā es pēkšņi biju normālā lidostā. Tomēr bija žēl, ka atkal kaut kur jādodas un kaut kur jāskrien. Gribējās palikt uz vietas. Bet es arī zināju, ka es nedrīkstu doties atkal lejā, tad es aizlidošu ar viņiem, es nezināju, kurp man ir jādodas, vai kurp devās viņi, tikai ka kāds nepārvarams spēks manī dzin mani uz priekšu atkal un atkal un ka man vēl ir pienākumi attiecībā uz citiem. Vēl joprojām stāv atmiņā viņa smaids, vai drīzāk smīns? No vienas puses tas kalpoja kā siena un man šķita, ka to smaidu es zinu. Tas šķita vecs kā pati pasaule, neaprakstāms un patiesi auksts, bet ne ļauns, tikai.....īsts? Kaut kas tai šķita neizsakāmi patiess un šķita redzam visu citos, bet sevi tai pat laikā paslēpjam. |