hidroxo's Journal

Pēdējā laikā bija parādījušies sapņi. Vai vismaz bijuši divi. Viens tagad atmiņā palicis kā izplūdis krāsu jūklis, taču tomēr ar apziņu, ka, jā, ir bijis. Otrā atceros, ka runāju ar vienu no priekšniecēm darbā. Ar viņu šobrīd bieži jūtos neērti, bet tur mēs runājām pie galda ārpuss darba, neatceros ko tieši, bet atceros, ka bija kāda saistība ar zaļmati un, ka mēs kaut ko atrisinājām un arī to atvieglojuma sajūtu beigās. Man vislabāk patīk sapņos tās emocijas, ko tie beigās atstāj, kā piemiņu no sevis visizteiktāk par visu. Es priecājos par katru sapni, kas ir palicis atmiņā un nav murgs, jo es ļoti reti, kad tos atceros, pat ja pamostos un aizmirstu un nevaru atcerēties nevienu konkrētu detaļu, tas tik un tā ir jauki, tā apziņa, ka ir bijis sapnis. Bērnībā ilgi domāju, ka sapņi ir kaut kas izdomāts, toreiz gan arī šķavas likās kas fascinējošs, bet tagad tā jau ir ikdiena, lai arī tomēr brīžiem nošķaudoties pieķeru sevi pie domad cik dīvaina bija sajūta pirmā reizē. Un arī pēc pirmā redzētā sapņa. Taču sapņi nāk ar murgiem, un to man atmiņā ir krietni vairāk. Šajā sapnī/murgā, par kuru rakstu nakts vidū no londonas hosteļa ar telefonu,es dzīvoju Liepājā, un oma bija tikko mirusi, vismaz jaukā lieta bija, ka tur viņa nomira mierīgi un guļot, kamēr es dzīvoju otrā istabā. Es satiku Kaspo un vēl kādu puisi ar kuru it kā biju tikusies, neatceros kuru gan, bet tas bija kāds nesvarīgs manā dzīvē, mēs kaut ko runājām, viņi atnāca pie manis, un mēs sākām strīdēties un es viņus dzinu laukā, kad atvēru durvis, tur tieši nāca M., viņš bija gribējis mani pārsteigt. Es izdinu ārā abus iepriekšējos un aizgāju pasēdēt kafejnīcā un iedzert kafiju ar M. Viņš visu laiku bija drūms, līdz sāka man pārmest iepriekšējo skatu un ka nepabrīdināju, es atgādināju viņam, ka viņam pašam vispār ir meitene, un ka varu darīt ko gribu. Viņš sadrūma vēl vairāk, atstāja man savu telefonu un pateica, ka aizies uz mirkli. Pagāja vairākas stundas, bet viņa nebija. Sāku iet viņam pretim, zināju, ka viņš būs atpakaļ, jo atstāja taču telefonu, ceļš bija vientuļš un sāka palikt tumšs, es aizgāju par tālu, mēģināju iet atpakaļ, bet nespēju atrast ceļu, beigās nonācu līdz mežam, atceros tik neizsakāmu vientulības un skumju sajūtu tur. Lai gan viņš bija atstājis savu telefonu beidzot zināju, ka viņu nekad vairs neredzēšu, un, ka viņš vienkārši izvēlējās pazust tāpat kā doks savulaik. Tikai meklējot viņu pati biju apmaldījusies un nezināju kā tikt atpakaļ un viss kas bija priekšā bija tumšs, vientuļš garu priežu mežš.