| 12:17p |
karsti, ļoti karsti, vēl jāsakārto māja un jāpastrādā. Dienasgrāmatas ir labas lietas, lai atcerētos, kas ir noticis. Šodien lasīju, ka, ja atmiņas un notikumi ir aizmirsti un nav neviena cita, kas tos atcerētos vai atgādinātu, sanāk. ka tas nekad nav noticis.
Vakar satiku sen neredzētus radus, vectēvu ar viņa ģimeni, kurus pēdējo reizi satiku būdama pavisam maza, un, pateicoties bildēm, sanāca atcerēties sen aizmirstas lietas un notikumus, kuri savādāk manam šībrīža es neeksistētu. Diena bija gara un interesanta, šobrīd gan neizsakāmi sāp kājas Kad ierados autoostā pirkt biļetes turp, pietam stundu pirms autobusa izbraukšanas uz Ventspili, nebija vairs nevienas sēdvietu biļetes līdz pat izbraukšanai pāri vieniem. Nopirku stāvvietu, ne pārāk patīkami, bet biju apsolījusi, ka būšu tajā laikā un nekas cits vairs man neatlika. Savukārt atbraucot mājās saņēmu ziņu no Kaspo Viņš vienlaicīgi gan nokaitināja, gan sasmīdināja. Kārtējo reizi vilka ārā savu negatīvismu, depresīvismu un to cik vientuļš nabadziņš jūtas. Jautāja arī vai tiekos ar kādu un beigās atzinās, ka bija domājis atkal piedāvāt friends with benefits statusu. Knapi noturējos nepasakot, ko patiesībā par viņu domāju. Tiešām nesaprotu, kā es ar viņu tik ilgi noturējos kopā? Nepārtrauktais "cik man ir slikti", un viņa nekad neko negribu darīt kaitina. Arī tas pārāk bieži redzētais uzskats, ka viņam viss pienākas no pasaules, ka pasaule viņam ir kaut ko parādā, tikai jo viņš ir. Es viņam nerūpēju, kad to beidzot sapratu izšķīros. Viss, ko viņš tik izmisīgi vēlas, ir, lai visi apkārt apmierinātu viņa vēlmes, kamēr pats negrib darīt pilnīgi neko, lai uzlabotu situāciju vai mēģināt sevi palabot. Un smieklīgākais, viņš ir ļoti glīts un viņam ļoti daudzās ziņās ir labs potenciāls, ko viņš vienkārši neizmanto. Tiešām, pēdējo, gadījumu, kad viņu mēģināja pārpirkt diezgan labs uzņēmums, piedāvājot gan labāku algu, gan apstākļus, viņš neizmantoja iespēju vienkārši slinkuma un nevēlēšanās ko mainīt dēļ. Un visu pārējo laiku sēž un gaužas kā šī brīža vietā viņam ir slikti un viņu nenovērtē un nemaksā pienācīgi, tai pat laikā pat nemēģinot pirkstu pakustināt lai ko mainītu. Ar dzīvokli arī bija tieši tas pats. Kad izmeta no tā vienistabas dzīvokļa ar žurkām un neeksistējošo apkuri, viņš dabūja tiešām labu vietu ar paveikšanās un klēpī iekrišanas gadījumu savas smukās sejiņas dēļ, un smieklīgākais, ka viņš varēja atļauties no tā pirmā izvākties jau labu laiku pirms tam nevis sēdēt un gausties. Bet ok, ne mana problēma, ja viņš domā, ka es mēģinātu saiet kopā ar viņu vēlreiz, viņš ir nojūdzies. Atceros izšķiršanos ar viņu, es tiešām nekad nebiju jutusies tik labi un brīvi no kāda atbrīvojoties un labāk esmu viena, ne kā a) nepārtraukti klausos viņa negācijās un cilvēku nīšanā, kas parasti pašai sapiš garīgo b) rūpējos par mazu bērnu pieauguša vīrieša izskatā un pieskaņojos viņam, kurš neko negrib nekad darīt. Te nu ir cilvēks, kurš tiesām ir maza princese, gaidot, kad viss iekritīs klēpī, jo viņš acīmredzami sevi uzskata par labāku par visiem "citiem" ļaudīm, tāpēc viņam takš pienākās.....tik pasaule nedod, cik dīvaini.
Piektdien savukārt satiku M., es dievinu brīžus ar viņu, ar viņu ir viegli un jūtos tik brīvi, bet zinu, ka man ir jāizrunā pāris lietas, vnk sarežģīti to izdarīt, ja baidies, ka pēc sarunas varētu sanākt viņu pazaudēt, bet tas ir jāizdara, lai vēlāk nebūtu problēmu tomēr, tikai tiešām negribas. Varēju jau piektdien parunāt, bet bija tik jauki. Viņš sagaidīja mani stacijā uz perona ar sarkanu rozi, un tā izturēja gan kāpienu uz un nost no jumta, bet brīdī, kad līdu starp žogu un kāpnēm sanāca nolauzt tās galvu, palika tik ļoti žēl un tas bija tieši pie iešanas prom. Ah...tizli. gribējās sevi lamāt, bet nu labi, var jau mierināt, ka tādas lietas tāpat savīst, bet lai cik ļoti izliktos par racionālu būtni, šīs mazās lietas tomēr paķer, un man vienmēr bijusi neliela fantāzija, par to cik jauki būtu, ja kāds tevi sagaida uz perona ar puķēm, brīdī kad izkāp. Vienmēr tiekos pie kasēm vai pulksteņa, kad kaut kas ir sarunāts un tas bija skaisti un arī sms atbraucot mājās ar ziņu "ar labu nakti princese" liek sirdij nodrebēt. Nē, tas nav svarīgākais, bet tas liek justies ļoti jauki un ir papildus bonuss, tiešām ļoti jauks bonuss. Tiešām negribētos viņu zaudēt šobrīd, bet nu dzīvos redzēs kā parasti, jāmēģina neieciklēties, kas laikam man nepārāk labi sanāk un jāiet sakārtot māja, tad vēl jāpamācās un jāpastrādā. |