| 10:47a |
Pārbaudes laiks ir oficiāli beidzies, un vakar pilnīgi nolažojos ar galveno šefu, un tas nav pārspīlējums, kad uztraucos un uztveru visu saasināti, viņš reāli mani pat nomīmikoja. Zināju, ka man vajadzēja mest viņam līkumu, jo tobrīd īsti nebija labākais laiks ar viņu runāt. Pietam es nekad nespēju runāt ar viņu normāli, mani viņš biedē, nezinu kāpēc, viņš nav nekāds tur briesmīgs mežonis, bet kaut kas man visu laiku liek turēties pa gabalu un justies neērti viņa klātbūtnē un es pat tā īsti nevaru uzlikt pirkstu uz kas tas īsti ir. Bet nu labi, gan tikšu galā, vismaz labi ka tiešā vadītāja ir ok un ar lielo bosu saskare ir salīdzinoši minimāla šobrīd. Un atkal viņš tiešām nedara neko sliktu un pie vakardienas situācijas es tiešām pati biju vainīga, bet tik un tā, kaut kā viņš var būt ļoti intimidating....nezinu kā to latviski pateikt. Līdz šīm ir bijusi tikai viena sieviete, kura spējusi šo panākt šādā veidā un toreiz gandrīz pat apsvēru domu, ka viņa ir ragana.
Beidzot arī esmu izdarījusi savu izvēli, visi iemesli kāpēc šaubījos ļoti jauki pagājušajā nogalē tika noņemti. Žēl tikai ka jāgaida atkal vesels gads līdz reāli to varēšu darīt. Nu labi, pirmie soļi tiks veikti jau septembrī, un rezultāts zināms martā....bet tik un tā pati pārvākšanās nebūtu ātrāk par nākamo septembri ja tiktu. Vēlos studēt matemātiku, vienmēr esmu vēlējusies, aizgāju uz finansēm senču dēļ. Nesūdzos, nebija jau slikti, ieguvu jaunus draugus, kurus savādāk nebūtu satikusi(lai gan varētu strīdēties, ka būtu satikusi citus), šobrīd ir labs darbs, pat ja atskatoties šķiet, ka bija sākumā jāiziet ellei lai dabūtu ko jēdzīgu, un par Latvijas minimālo izdzīvot nav iespējams. Tas ir izsmiekls un arī tas cik daudzi vienmēr grib lai studenti strādā bezmaksas pilnībā, lai gan būtībā, ja viņi apmaksātu man ēdienu, transportu(publisko)un dzīvokli, pat ja nemaksātu man skaidrā ne kapeikas, es varbūt piekristu, bet tādas opcijas nepiedāvā vēl neviens. Bet ar to visu, ka šobrīd..... Un esmu sapratusi, ka ir lietas ko vienmēr esmu vēlējusies izdarīt un vislabākais ir vienkārši mēģināt, galu galā ja nesanāks esmu viena no pāris miljardiem, manai veiksmei vai neveiksmei un nekam no tā ko es daru nav nozīmes lielākā mērogā, tāpēc labāk darīt to ko vēlies. Šo mācību sapratu pēc janvāra gan tikai, toreiz bija situācija, kad pa īstam baidījos savas dzīvības dēļ, un tas stipri ļāva paskatīties uz visu no atšķirīgas perspektīvas, viss nokārtojās, laikam, nu vismaz jūtos normāli un pie ārstes vairs neesmu gājusi. Teorētiski vajadzēja, bet nu jutos labi un pat ja arī pēdējās analīzes nebija gluži labas, tā kā tur neko reāli darīt nevar, jēgu iet un atrādīties vairāk neredzēju. Tamdēļ tagad, ja ko vēlos to vnk daru, neatkarīgi no citiem un viņu domām, visiem ir savi rāmji kuros viņi ieliek citus vadoties pēc saviem principiem, visbiežāk neredzot spogulī sevi un savu liekulību, taču vismaz šī noteikti ir raiba vasara un es tikšu galā ar visu ko uz manis uzmetīs. Un kāda starpība ko par tevi domā citi - beigās mēs visi esam tikai pīšļi. Lets have fun and no regrets. |