| 8:46p |
Man ir viss ko Tu varēji priekš manis vēlēties, tomēr es turpinu skriet nemaz nezinot kurp. Gadi iet ar vien straujāk, nespēju attapties, kur pazūd tie? Es gribu skriet, tikai nezinu kurp, es gribu kliegt, tikai nezinu uz ko, es gribu raudāt, tikai nezinu par ko. Esmu no cilvēkiem, kas tā pa īstam neprot izlemt, šaubas, pārdomas, neizlēmība, ja es būtu pie stūres, es nostātos ceļa vidū no apmulsuma par visiem iespējamiem virzieniem...., pastum, pasaki priekšā, es izmisīgi lūdzu, bet laiks tikšķ un tikšķ uz priekšu, nepielūdzams, vienaldzīgs par visu un visiem, un cilvēki arī skrien, vai tikšu maz līdzi? Vai mani kāds gaidīs? Bet Izvēle tik un tā nav veikta, uz diez vai maz tiks, bet laiks iet uz priekšu un tad pēkšņi par vēlu. Kā gan var zināt droši? |