| 11:05p |
esmu dīvains cilvēks, kā nākas, ka katram čigānam no manis izdodas izspiest naudu un ne nu gluži centos, what the fuck is wrong with me, jau aizejot sevi lamāju, tiešām, kas pie visiem jodiem man kaiš? Katru reizi solos, ka nekad, nekad vairs un atkal turpinās.
Trešdien pēdējā darbadiena, un piektdien sāku gaitas jaunajā darba vietā. Smieklīgi, ka visu laiku tik ļoti vēlējos.....labi, vēlos joprojām, bet tāds neliels satraukums, darbs atbildīgs, un šobrīd satraucos, vai nepaņēmu vairāk nekā varu norīt. Galvenais jānomierinās, un jādara viss pēc labākās sirdsapziņas, neesmu es gudra, bet varu būt ļoti apņēmīga, ja ir vajadzība. Šodien satiku savu konkurenti vistiešākajā ziņā, bijusī kursa biedrene, kura strādā precīzi tajā pašā amatā, konkurējošā un līdzvērtīgā uzņēmumā. Smieklīgi šķita, kad uzzināju, ka viņa ir pārvākusies uz rajonu, kurā es uzaugu un kur vēl joprojām dzīvo mana ģimene un praktiski pretējā mājā.
atkal runājos ar doku, mēģinu pārāk neko negaidīt zinu, ka nav jēgas, lai gan bija viena noruna, šai sakarā un domāšu tikai, kad redzēšu savu rozi, bet kā draugs viņš ir labs, ir interesanti un viņš ir viens no tiem nedaudzajiem (konkrēti šobrīd diviem) cilvēkiem, kam varu stāstīt ko vēlos un man nav kauns būt man pašai. Nezinu, dīvaini laikam šo teikt par cilvēku ar ko esi bijis kopā, bet viņā ir kaut kas.....brāļveidīgs, vai vismaz radniecīgs, ko neprotu izskaidrot un, ja esmu patiesa, tā īsti nesaprotu un nezinu vai maz īpaši gribu, vnk viņš ir mans neatkarīgi no tā ar ko viņš vai es tajā laikā tiekos, puiši nāk un aiziet, draugs paliek. Ar kaspo jau labs laiks kopš izšķiros, godīgi laimīgākā diena manā mūžā, šobrīd nesaprotu ar kuru galu domāju, vienīgais, ka viņš bija glīts, vismaz pēc izskata konkrēti manas gaumes puisis, bet raksturiņš neko sev. šobrīd laikam labāk ievērot mieru, tikt galā ar darbu un jaunajiem pienākumiem, nez, varbūt atkal vasarā ko pameklēšu, bet šobrīd īsti vientuļa nejūtos un ir labi. |