| 7:58p |
pēdējās dienas neko citu nedaru, ka strādāju, guļu un ēdu, jūtos pārgurusi un nenormāli gribas izgulēties, rīt beidzot piektdiena, kaut kāds prieks, vajadzētu piezvanīt kaspo, sen neesmu ar viņu runājusi, bet visu laiku ir tāds pārgurums un nespēks, gribu piektdien vnk izgulēties un galu galā pats arī būtu varējis piezvanīt, ja būtu vēlējies, pirmdien, bija pārņēmušas cilvēciski idiotiskās jūtas, ko sauc par skaudību un dusmām, bet tās atkal pārgāja, ir gan nedaudz debili, kad jāraujas pa divām nodaļām, kamēr ir citi kolēģi, kas var pajokoties par darba trūkumu, kas neattur uzkraut sev nepatīkamo uz maniem pleciem, kad atnācu atpakaļ uz savu nodaļu un redzēju kaudzi, kas mani sagaidīja, biju gatava raudāt, un tas tikai šobrīd, mēneša beigās, kad tipa nav tik daudz darba un parasti pārbaudu vnk vai viss kārtībā ar visiem pārskaitījumiem un rēķiniem, kas arī ir laikietilpīgs process, bet var padarīt pa brīvākiem brīžiem, bet šobrīd...nezinu tiešām ko darīšu, kad sāksies decembris, parasti 7-20. datumi mēnesī ir vissmagākais laiks, un mēneša vidū darbi, mēdz iekrāties diezgan pamatīgi un šobrīd vismaz relatīvs klusums tā kā pēdējās mēneša darbadienas. Un stulbākais, ka es īsti nevaru palikt pēc darba, mūs savāc noteiktos laikos darba transports, jo sabiedriskā nav, bet ceļš, ja arī ne garš un apgaismojuma trūkums arī mani nebiedē, tad problēma, ka uz tā ir bijuši pāris uzbrukumi, konkrēti zinu gan tikai par vienu, kur sievieti sagraizīja kaut kāds narkomāns, izdzīvoja, bet nu.... it kā esot bijuši arī mazāk šausminoši gadījumi pirms mana laika, bet riskēt ar savu dzīvību, ja sava transporta man nav, man arī gluži negribās it īpaši, jo esmu pārāk gļēva, lai staigātu viena apkārt pa tumsu bīstamās vietās, nav man arī atalgojums tāds un par virsstundām, kā jau kārtīgā letiņu uzņēmumā neviens nemaksātu tik un tā, man jau pārsteidza ka it kā maksimas dēļ atcēla ekskursiju, kura plānota decembrī bija, saku it kā, jo man liekas tur ciniskāki motīvi, ņemot vērā ka pēc šīs loģikas var arī atcelt Ziemassvētku pasākumu vadībai, ja tā ekskursija būtu bijusi plānota neilgi pēc traģēdijas būtu iemesls pilnībā saprotams, bet nu šis izskatās gluži nesmuki, it īpaši, ja neticās, ka tas tiešām ir īstais iemesls, tad izmantot šo kā aizbildinājumu..... ņjā. Man būtībā vienalga par to ekskursiju īstenībā, tāpat sestdienas labprātāk pavadu mājās, bet nu vnk ļoti nepatīk iemesls, kurš tika izteikts, un nekādi neredzu kā braukšana uz muzeju pēc pāris nedēļām kaut kā attiecināma uz maksimu un, ja ir kāpēc vadības Ziemassvētku pasākums netika atcelts, bet darbinieku tika. Pretīgi. Un runājot par pretīgi, pēdējās dienās esmu nedaudz tādā kā apmātībā vai šokā, nezinu, lēmumu ko darīt esmu pieņēmusi, un cerams, ka sanāks, vnk sanāca iegūt savās rokās informāciju pāris dienas atpakaļ, kas būtībā nav man paredzēta un vajadzētu būt stingri konfidenciālai un labāk glabātai, bet....gadās, un man prieks ka tā šoreiz, jo, ja pirms tam svārstījos, tad tagad ne druskas. Protams, bail par to kā viss beigsies, jo zinu ka, ja nesanāks trešo reizi es vairs nemēģināšu, ģimenes man tāpat nav, un zinu, ka nebūs, un tas kā dēļ es cenšos, ja tāpat palieku viena arī man īsti nav skaidrs, bija doma, sākumā par citu glābšanās riņķi, ja nu nesanāktu, bet...atbilde acīmredzot tāda pati, kā vasarā, vai pareizāk tās neesība, un tas nozīmē, ka risinājums būtu tikai viens. Interesanti, cik liela gļēvule es būšu tad? |