| 11:44a |
Par palīdzību svešiniekiem
Vakarvakarā ejot uz staciju no darba, satiku čali, kas it kā bija pazaudējis maku un netika atpakaļ uz mājām Balvos. Gāju jau garām, tomēr pēc uzstājīga lūguma, protams, apstājos un, protams, palīdzēju. Palīdzēju, gan aizejot līdz autoostai un nopērkot biļeti, varētu jau būt cinisks un teikt, ka to biļeti var arī pārdot tur, bet nu labi, nospriedu, ka čalis šķiet pietiekami patiess utt, un man vienmēr bijusi problēma vienkārši pateikt nē, viņš protams solījās atmaksāt un paņēma telefona numuru, bet ņemot vērā, ka nekādas ziņas vēl nav varu mierīgi jau nosvītrot tos sešus latus kā pazaudētus. Dīvaini, tas, ka šobrīd man tiešām nevajadzētu tērēties, paredzamas vairākas izmaksas un ļoti negribētos ieiet parādos atkal, bet kaut kā nospriedu, ka šī ir pēdējā reize manā mūžā, tā sakot pārbaudīt karmu. Esmu palīdzējusi vairākkārt, tā kā ikdienā braukāju ar vilcienu, lūgums pēc šī transporta ir visbiežākais, taču lielākā summa līdz šim arī bija autoostā, toreiz sēdēju ar brāli 6 no rīta lai brauktu uz omas bērēm, līdz ar to bija stipri vienalga un negāju skatīties vai tiešām tiek vai netiek pirkta pati biļete. Šoreiz tā dēļ nokavēju vilcienu un aizgāju arī līdz bankomātam, lai izņemtu skaidru naudu. Uzjautrinoši šķiet, ka tajā dienā bija problēmas ar karti un baidījos vai man vispār būs nauda šajās brīvdienās vairāk kā skaidrā esošie 4 santīmi. Ceturtdien tika pārskaitīta alga un ar visu swedbank akciju par maksā ar karti iepriekšējo mēnesi visu pārskaitīju uz to, un maksāju no turienes kartes, ar domu ja nu pēkšņi paveicas, swedbankai arī forši, ka var nomainīt pin kodu, seb bankai to nevar un šoreiz iekritis tāds, kuru knapi spēju atcerēsies ikdienā lietojot, mēnesi nelietojot nebiju spējīga nekādi to atcerēties, un, protams, bankomāts manu kartiņu aprija. Mājās pārskaitīju starp bankām naudu, bet bija uztraukums vai paspēs laicīgi pārskaitīties un nepalikšu bez naudas pa brīvdienām. Bet tur viss kārtībā šobrīd un tieši kādas 5 minūtes pirms tas čalis parādījās biju pārbaudījusi, ka man ir nauda un neesmu bomārs, ko arī pievienoju kā faktoru tam, ka neatšuvu viņu tobrīd. Nezinu, tiešām ceru, ka bija pa īstam, tomēr nevajadzēja ņemt manu numuru un visu laiku atkārtot kā viņš kaut vai par spīti bet atmaksāšot lai un tamlīdzīgus tekstus, un pavisam laba arī neesmu, pēc tam kad nokavēju vilcienu un bija vēl labs laiks ko gaidīt iegāju Makdonaldā, kā jau parasti, kamēr ēd kādam kārtējo reizi prasās pēc naudas un arī tantiņa staigāja apkārt prasot vai ir 50 santīmu, nedz paskaidrojot kapēc viņai tos vajag ne kā, vienkāršī autājums vai ir, diezgan precīza summa gan, uznāca tik neizsakāms besis par visu šo, pateicu ka nav un ignorēju, taču domāju, ko viņa darītu, ja iedotu mazāk, atceros vienu, kurai, ejot no skolas reiz iedevu visu sīceni kas bija, un viņa sāka pukoties, ka esot par maz un viņai vajagot vismaz latu, gribēju lūgt lai viņa atdot tobrīd, ja reiz nav pietiekami labi. Esmu nikna, viss, nekad vairs, lai cik ļoti kāds kristu kaut uz ceļiem, ja šo cilvēku nepazīstu, laimīgu taciņu, pieriebies, es neesmu bagāta, savulaik, ir bijuši brīži kad mēneša beigās nekā nav un pārņēma izmisums, ka jāskaita katrs santīms, lai vienkārši nopirktu toreiz paiku, kapēc man būtu jāpalīdz visulaiku svešiem cilvēkiem, kuri vēl pēc tam iedomājas pukstēt, ka neesot pietiekami labi. Vienkārši besis un dusmas par visu kopumā. |