| 7:52p |
Tātad šorīt uztaisīju testu, zināju jau ka neesmu, varbūtība būtu bijusi pārāk nereāla, tomēr prieks, dīvaina sajūta bija gan ejot aptiekā, jo īstenībā pirku pirmo reizi, un sāku domāt cik tas īstenībā jocīgi, ka nebiju līdz šim to vēl nekad veikusi, bet arī nekādas aizdomas jau ar nebija bijušas.
Jūtu, ka nāksies vien satikt Joli pēc iespējas drīzāk un parunāties, savādāk galva pilna visādu domu un nespēju tās loģiski dabūt ārā.
Uzzināju cenas un iespējas peintbolam...bija savulaik doma izveidot tādu kā pārsteiguma apmeklējumu turp Kaspo dzimšanas dienā, pieaicinot man zināmos viņā draugus..., teorētiski varētu to darīt nākamajā nogalē, jo šajā viņš tāpat ir aizņemts un līdz mēneša beigām jāpabeidz zināms darba apjoms, bet šī pēdējā nogale šomēnes, un šķiet, ka šis pārsteigums viņam patiktu, ņemot vērā ka izteica skaudību redzot bildes no Lasertag laikiem, kuru toreiz apmeklēju katru otro nedēļu ar draugiem. Taču tagad galīgi vairs to negribu darīt, rīkot šo pārsteigumu tas ir, bija viena tizla saruna ar viņu, aizsākās ar komplimentiem, ka vislabāk viņam patīkot, ka esmu vienādā intelektuālā līmenī ar viņu, un pēc tam ķircināju, ka man jau šķiet, ka esmu gudrāka, tas bija domāts kaitinoši un pa jokam, nezinu vai uztvēra nopietni (dažkārt ar viņu ir tiešām grūti šajā ziņā, jo viņš ļoti daudzas lietas uztver pārāk nopietni un arī ļoti bieži nosodoši, kas padara komunikāciju brīžiem diezgan pagrūtu), bet atbilde bija, nopietnā tonī, ka vispār viņš vairāk pelnot par mani un ko man mana gudrība devusi. Sajutos neizsakāmi pretīgi, nemaz tik ļoti vairāk viņš arī nepelna un, lai man vispār būtu gar to kāda daļa!? Viņš ir gandrīz 3 gadus vecāks, reāli šo darbu viņam atrada draugi un pats tikai vienreiz mūžā esot izsūtījis CV uz vienu vietu meklējot darbu, jauki viņam paveicās, prieks, kā tas norāda uz to, ka es būtu kaut kādā ziņā muļķe, tikai tāpēc, ka man nācies cīnīties? Šobrīd skatoties atpakaļ dusmas rauj, jo acīmredzot fakts, ka pelnu mazāk mani nostāda mani zemākā līmenī, bet tāpat nekādu izmantot to ko dodu nav vai ne? Nekādu iebildumu, pret dāvanām, izmaksātām pusdienām un citām lietām, nezinu, man vienmēr paticis iepriecināt citus, un par to nedomāju, un tagad sāku pēc šī pirmo reizi aizdomāties, ka man ir tendence "iepriecināt" draugus tā pat vien pašai pluss vēl papildus atmaksāt, ja tie izdarījuši kaut ko priekš manis. Un sāku domāt, cik daudz dāvanu pasniedzu kaut vai dokam, lielākoties svētkos, un cik reāli viņa dēļ sanāca tērēties, kad viņš patiesībā pat kartiņu dzimšanas dienā nebija spējīgs uzdāvināt, ar visu to, ka arī pelnīja un pelna vairāk par mani. Ar Kaspo nav tik traki, bet būtībā dāvanu uzdāvinājusi jau esmu, pluss bijusi pietiekami padārga dāvana tā pat vien jau pirms tam un tās pašas pusdienas, gan nesenākas, gan pirms tam utt., manuprāt, nekādi nevarētu teikt, ka es būtu parādā. Man pašai būtu lētāk daudzējādā ziņā bez viņa. Bļāviens, tas ir tik stulbi īstenībā, jo man tiešām patika šī ideja par peintbolu, it īpaši, ja pati arī piedalos, pofig, par to, ka būtu tā kas izmaksā, vai vismaz bija pofig, šķita arī tiešām jautri un saistoši, bet tagad visu laiku iekšā sēž tie vārdi un iekšējas dusmas un nespēju īsti palikt malā to aizvainojuma sajūtu attiecībā uz pašlepnumu. |