| 11:45p |
Viss ir labi
Idiote un zoss, man vienmēr viss ir jābojā. Bļāviens es vienkārši nezinu ko darīt, viņš saka jaukus vārdus un ne tikai arī rīcība tos papildina, taču nevaru iekšā visu laiku sēž "Doks teica to vai šito, un paskat, muļķe, kā beidzās" pilnīgi ne vismazākās cieņas, vienkārši lupata, ko aizmet pēc vairāk kā gada pilnīgi bez emocijām un neviena vārda, vienkārši pazūd, un tas ir un bija sāpīgi, jo mīlēju viņu, vienkārši un patiesi un tas ko saņēmu pretim....idiote, bija tik daudz mājienu, kāpēc klausījos vārdos un ļāvu tiem aizēnot darbus vai pareizāk to trūkumu? Un tomēr es nevaru beigt domāt, ka varbūt vaina ir manī, ka es izdarīju ko nepareizu un nosodāmu, kaut ko kas lika pēkšņi visam pārvērsties.... zinu, tas ir stulbi, apzinos to un nav vajadzības papildus skaidrot, jāatzīst vienu patizlu, bērnišķīgu lietu izdarīju gan, bet tas jau bija pēc tam un nešķiet ka pat nostrādāja, un tādā gadījumā neko viņš pat nezinātu par to. Lai vai kā jātiek vaļā no tās iekšējās vainas apziņas, ka tādu kā mani nevar iemīlēt. Es negribēju neko nopietnu, tiešām ne šādi, tikai vieglu flirtu, pāris izmaksātas pusdienas, lai sajustos nedaudz iekārojama un tiktu galā ar savām ego problēmām pēc doka, ko arī dabūju un biju apmierināta, bet tagad..... es negribu K. pazaudēt, bet paliekot kopā pārņem bailes, ja nu iepazīst labāk, paskatās ar nosodījumu virsū un sejas izteiksmi, kura tik nepārprotami liecina par domām "ir nu gan daune", es nevaru, vnk nevaru. Es brīžiem tik ļoti gribu kliegt, ka esmu mētāta no vienas vietas uz citu kopš sevi atceros, ka bērnudārzā un sākumskolā pat cēlos un devos prom pirms māte bija pat piecēlusies un atbraucu vakarā tikai lai ietu gulēt, ka man nepārtraukti ikdienā ir atkārtots, kā es esmu nekam nederīga, stulba zoss, man dažreiz gribas kliegt "mana māte mani sita", bet kuru tas tagad rausta, es biju nevajadzīga klapata bērnībā kurai pagriezt muguru, tagad sen zinu, kā par sevi pastāvēt un viss ir labi un tas bija sen, tik ļoti sen, viņa toreiz bija nepārtraukti histēriska un es..es esmu tas bērns, ko viņa dabūja 20 gadu vecumā un kurš to saistīja ar vīrieti, ar kuru labāk nebūtu saistījusies un tikt vaļā nevarēja no viņa tieši manis dēļ. Ja nebūtu tevis, ja varētu tevi atdot internātā.... pierasti vārdi, tas ka vienmēr jāsēž klusi istabā un nedod dievs, ja tiek sabiedrībā izrādīta kāda emocija vai pateikts kāds vārds, man gribas patikt tik daudzas lietas, kas iekšā vēl joprojām grauž. bet kāda gan kādam daļa vai ne? "Tava mamma ir tik skaista" un "tava mamma ir tiešām forša" ir precīzi citāti ko esmu dzirdējusi no citiem cilvēkiem, tik tiešām tagad viss ir labi, man vairs nav pamata sūdzēties, tēvs ir prom, un viņš jau pa lielai daļai bija vainīgs pie emocionālās nestabilitātes un ir atrasts cits un tiešām labs cilvēks. Viss ir labi. Tikai kāpēc iekšā man vēl joprojām sāp? Es kādreiz solīju, ka nekad, nekad nebūšu ne ar vienu kopā, un ja tomēr būtu tad nekad neiepazīstinātu ar mammu, cilvēks kurš var 13 gadīgajam pateikt, "Es tevi nolādu, lai tavs vīrs tevi krāpj un tev būtu nepateicīgi bērni" neizklausās pēc labas, foršas mammas, vai ne? Teksts bija garāks, un detalizētāks un smieklīgākais tam pat īsti nebija pamata, jau pēc viņu šķiršanās, bija kārtējais neilgās salabšanas punkts, kad braucām uz Lido kopā, es iesēdos mammas mašīnā, jokojot, ka sievietes vienā mašīnā un vīrieši otrā, jo mazais brālis brauca mašīnā ar tēvu, pēc jaukās atmosfēras un smiekliem ārā, iekāpjot iestājās klusums, līdz piebraucām pie Lido, noparkojāmies, man tiek izteikts garš lāsts ar sākuma vārdiem vārdiem: "Es tevi nolādu, lai" tad viņa izkāpj no mašīnas un pēkšņi atkal staroja un smējās, flirtējot ar tēvu. Kāpēc? es nekad neesmu bijusi ideāls bērns, bet vispār jau biju vienpate, pa tusiņiem nestaigāju, draugu praktiski nebija, un problēmas īstas nesagādāju. Bet ja tagad viss ir labi un viņa ir mainījusies, tad kāpēc vēl joprojām sāp, kāpēc ir niknums, ka 2. klases audzinātāja, kas dzīvoja trešajā stāvā precīzi zem mūsu dzīvokļa, nemanīja nedz kliegšanu, nedz zilumus, varēja palūgt lai citi bērni mani neapceļ, bet nekad nevarēja palīdzēt pa īstam, nepārtrauktie skatieni it kā būtu nepieskaitāmā, un tad vēl stostīšanās... vairs nestostos, triju gadu vecumā nācās izraut strutu dēļ aizmugurējos zobus un līdz izauga nākamie fiziski nespēju izrunāt vairākas skaņas, citiem tas likās smieklīgi.... man ne pārāk, it īpaši pēc visiem ārstiem sākumā, kuri mēģināja problēmu atrast manā galvā, nevis mutē. Bet atkal attaisnojumi, un to ir tik daudz, es gribu to kādam pateikt, uzkraut visu šo bagāžu: Mairi, tēva nenormālās draudzenes, kas varēja sagraizīt sev drēbes ar nazi, tikai, lai mani padzītu, nepārtrauktās intrigas un skandālus un tik daudz detaļu, notikumu, ka pietiktu vairākām telenovelēm un tam visam pa vidu, es vienkārši vēlējos vienu cilvēku, kas uzskatītu, ka esmu gana laba tāda kāda esmu, just ka mani kāds mīl. Un oma tagad ir mirusi un es pat nebiju laba pēdējos divus gadus pret viņu, visu laiku bija kādi iemesli kamdēļ netiku viņu apraudzīt, viņa vienmēr gribēja, lai braucu kā bērnībā pa vasaru uz vairākām nedēļām, bet sestdienas, svētdienas šķita par maz....attaisnojumi.... bet šajā gadījumā nav jēgas, jo par vēlu, paspēju parunāt ar viņu pa telefonu nedēļu pirms viņas nāves, bet tas ir vājš mierinājums un smieklīgākais, pagājušo vasaru, katru nogali atliku braucienu pie viņas dēļ Doka, jo darbadienās jau nesanāk, un smieklīgākais arī, ka atskatoties, viņš jau tobrīd vazāja mani aiz deguna, tā nu neaizbraucu tovasar, plānoju līdz bija par vēlu. Es gribu izstāstīt visu, un vienkārši, izraudāt to, atrast cilvēku, kas mani nenosoda un kuru varētu mīlēt neizjūtot kaunu par savām emocijām, nebaidīties, ka mani kārtējo reizi atstums, tiklīdz būšu kādam pieķērusies... Lai gan sākuma problēma paliek, ko darīt ar K. jūtu, ka man vajag drusku laiku un piebremzēt, apdomāt, bet negribas, lai tādējādi arī viņu pazaudētu. Ok, rīts gudrāks par vakaru, un vēl darbadienas vidus, peh, jāiet gulēt. |