hidroxo's Journal

Ah, no sākuma prieks, tagad neliels uztraukums. Piezvanīja no vietas, kur sūtīju CV nedomāju, ka viņi vispār man atzvanīs, redzot cik liela interese par to darbu bija, un nav jau bez pamata, alga tik tiešām neizsakāmi laba, taču pienākumu arī nemazums un darbs maiņās arī svētku dienās un naktīs, bet screw that, man nav ģimenes un bērnu un arī maz ticams, ka būs tā, ka man tā nav problēma un vispār pēc dabas esmu pūce. Vienīgā problēma, ka es kā jau parasti aizgāju savā elementā ar visiem "un ja nu?", uz interviju aiziet protams ir vērts, un bija patīkami, ka varēja tik viegli sarunāt 15 min pēc mana darba laika, viņu offiss ir netālu, tā ka kājām viegli aiziešu, nevis kā citur gadījies, ka pasaku ka nevaru dienas vidū, ka varu no paša rīta vai vēlāk vakarā, un parasti atbildēja, ka ja nevari nu tad būtībā pati vainīga, jo uz jautājumu vai varēsiet ierasties tajā laikā, nē gadījumā citu variantu nemaz nav, bet zaudēt esošo darbu iespējas labad, lai paklaiņotu.... neesmu arī zoss līdz tādai pakāpei. Jebkurā gadījumā citu darbu vajag, jo pēc skolas pabeigšanas tāpat, ja gribēšu izdzīvot vajadzēs vismaz otru darbu, bet šobrīd to galīgi nevaru, jo nepabeigt, kad palicis tik maz būtu diezgan stulbi. "Ja nu.." jautājumi, sākās ar to, ka ja nu tomēr paņemtu, un ja nu atbrīvotos vēl pārbaudes laikā, uz mana cv tas izskatītos katastrofāli, ņemot vērā cik daudz bijuši pagaidu darbi uz pāris mēnēšiem, un beidzot ir pirmais nopitnais stabilais darbs, vienīgais, neskatoties uz visiem bonusiem, kurus brīžiem nesaprotu, jo tie tiešām ir diezgan labi, lai gan pārsvarā saistīti ar apdrošināšanu, alga ir praktiski pie minimālās, nezinu, es labāk pati izvēlos vai tērēt savu naudu sporta nodarbībām vai nē. Tomēr, kas neriskē nevinnē, un kas un kā vajadzētu domāt tikai tad, ja kaut ko reāli piedāvās, šbrīd tikai jātiek uz pirmo interviju. Taču es tik ļoti vēlētos, kau spētu kādreiz nedomāt par visiem ja nu, un kā būtu ja, un nemēginātu plānot katru iespējamo scenāriju, un to daru praktiski visās dzīves jomās.
Tik neisakāmi gribas parunāt ar mīļumu, bet nav ne mazākās iespējas,un pat, ja būtu, esmu pa lielai daļai atkal visu sabojājusi, žēl, jo pirmām kārtām viņš bija mans draugs, un dažkārt domāju, kā būtu, ja būtu bijusi spējīga viņu patirēt tikai kā draugu bez seksuālu attiecību iejaukšanas,bet tas ir muļķīgs jautājums, jo kā kaut ko brāļveidīgu es viņu nebūtu spējīga uztvert, man ir savi stipri jaunākie brāļi, un ir čaļi kas uz reiz ar tiem asociējušies, radot neiespējamu varbūtība par ko vairāk, bet viņš... nē, ja viņš man kādu atgādina, tad īstenībā kau kādā ziņā mani pašu, atšķirīgs, bet kaut kādā ziņā, šķiet, ka viņš ir arī daļa no manis, vai bija.
Piezvanīju mammai, bet nav tas pats, labprātāk būtu sajutusi viņa pieskārienu un nomierinošu vārdu, un just kā pēc skūpsta viņa rokas atkal sāk nepacietīgi klejot, un redzēt to skatienu, kas man tajos brīžos tika veltīts.
Bet, ar to jātiek galā, pozitīvais vismaz - nodevu prakses pārskata labojumu, rīt samaksāšu soda naudu par kavēto laiku, un tagad tikai palicis uzrakstīt bakalaura darbu, vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet saņemšos, nāk brīvdienas.

Current Mood: restless