17:05
Labā daba bija ļoti feins pasākums. Emocioālās atkarības no sava vīriša dēļ, man jau likās ka neizvilkšu, bet nekā... Pat varētu teikt, ka labāk kā vienmēr, jo nav jāsēž pie mašīnām un jāvelkas tur kur negribas. Šoreiz vienīgai komandieris un mans uzticamais cīņu biedrs bija sīkais un neliela pavadošā svīta. Izlēkājos kā traks ezis.Runājot par ežiem, vienu vakaru pie mums bija viens ievācies un šausmīgi satrauca Loru, mēģinot iedzīvoties viņas būdā. Kad es jau gara acīm redzēju, kā es viņu izaudzināšu par krietnu savas sugas pārstāvi un iedevu viņam vārdiņu Aigariņš, viņš izviesās no mūsu teritorijas un gan jau ka ieviesās citur. Tagad man neliek mieru doma, vai tā gadījumā nebija mana vaina? Vai es pārāk nesasteidzu mūsu attiecības? Vabūt mana tūlītējā pieķeršanās Aigariņu aizbiedēja? Ceru, ka mums izdosies saglabāt draudzīgas attiecības arī pēc šīs sāpīgās šķiršanās.