|
|
|
Aprīlis 14., 2026
ulvs
 | 16:30
Ārona Švarca k-gs dienu pirms suicīda 2013.pauda, ka Sems "Māspisējs" Altmans ir absolūtākais sociopāts, kurš dominances vārdā gatavs uz jebko. Vadoties no šī apgalvojuma, man būtu jāizdara secinājums, ka tur ir arī cilvēki, kuriem ir sirdsapziņa, kuriem ir morāle un spēja pastāvēt par to? Nesaprotu.
|
ulvs
| 12:36 - ak, es, īpašais bērniņš
Jo vecāks topu, jo stingrāk manī iesakņojas atziņa - mīlu rakstīt, ienīstu sarakstīties. Pēdējā laikā eksperimentālā kārtā mēdzu savu rakstāmo, kas adresēts citam, noslēgt ar vārdiem - "Ja vari, lūdzu, neatbildi!" Bez jokiem - mīlu dalīties ar info, bet neesmu ieinteresēts atgriezeniskajā saitē. Cilvēki lielākoties tāpat neprot nedz domāt, nedz rakstīt un lasīt. Ievērots arī, ka tikai retums mīl spēlēties ar informāciju, valodu, emociju spektriem, utt. Uzdevu sev reiz jautājumu - kāpēc es rakstu? Vai tāpēc, ka vēlos komunicēt vai arī tāpēc, ka vienkārši vēlos nodot info tālāk? Vai mani interesē atbildes? Nē. Vai vēlos komunicēt? Tikai lai eksternalizētu to, ko atzīstu par eksternalizācijas vērtu.
Mani interesē cilvēki, ar kuriem varu līmeņoties garīgumā, mīlestībā pret neordinārākām izpratnēm, utt. Kas man ne īpaši? Dumji, spītīgi un anti-diplomātiski tēli, kuriem ir īpaši grūti izkāpt no savas ādas, lai paskatītos uz lietām svaigi (99% cilvēku, hehe). Tas ir viens iemesls, kāpēc man dzīves laikā ir izdevies izveidot tuvākas attiecības vien ar nelielu cilvēku skaitu.
Tāpat bija skolā (1994.-2006.) Imantā. Es tiešām jutos kā starp imbecīļiem. Ne jau tāpēc, ka būtu kaut kādā ziņā labāks, pārāks, gudrāks, skaistāks. Nē. Es pirmo reizi sēnes konsumēju kaut kur 16 vai 17 gadu vecumā (2.x ne tik ātri - pēc pāris gadiem). Atgriezties skolas solā pēc pirmā tripa bija absolūts šoks. Visas manas nojautas par to, kādā pasaulē esmu piedzimis, izrādījās patiesas. Es nespēju noskatīties vairs uz saviem humanoīdu klasesbiedriem. Ja vēl man būtu kopīga kāda interese ar viņiem, bet nē, neviens no viņiem nebija interesēts mūzikā, mākslās un literatūrā. Lai arī pēdējos 2 videnes gados spēlēju skolas grupā, es tāpat nespēju līmeņoties ar saviem grupasbiedriem, jo uzskatīju viņus par savas uzmanības vērtiem (tikai apgrieztā izpratnē), jo vienīgais, par ko viņi runāja bija piepist seju un pisties.
|
Aprīlis 12., 2026
ulvs
| 18:45 - par modernajiem samurajiem un autistiem
Viens no maniem favorītajiem jaukto cīņu sporta (MMA) varoņiem ir čehu vieglā smagsvara zvaigzne Žirijs Pročazka (ex-UFC čempions savā sv.kateg.; turpmāk saukšu viņu par Juriju, pohuj). Kā zināms, MMA cīkstoņi savstarpēji var ļoti atšķirties, atkarībā no kādas cīņu sporta disciplīnas viņi nāk (bokss, mui tai -fokuss uz sitieniem; vai pretēji - reslings, džudžitsu - fokuss uz vārtīšanos, apskauušanos).
Līdzīgi kā cilvēku personības, pastāv arī dažādi psiholoģiskie tipu cīkstoņi. Mans favorīts Jurijs ir t.s. super-autistiskais cīkstonis. Kā cīkstonis var būt autists? Viņš ir tas tēls, kurš Samurai bushido kodu uztver absolūti nopietni, tā principus iedzīvinot realitātē.
Viņš ir tas cīkstonis, kurš pēc zaudētas cīņas, lai atgrieztos nākošajā cīņā absolūti godīgā stāvoklī attiecībā pret sevi, savām spējām, ieguldījumu, ziedošanos. Un, lai noskaidrotu, vai viņš ir gatavs absolūti ziedoties, lai uzvarētu, Jurijs paralēli konstantiem plaša spektra treniņiem (tas man atgādināja, ka viņa trenēšanās metodika arī ietver nosacīti autistiskas metodes - par to vēlāk), tātad Jurijs mēdz sevi ieslēgt piķa melnā telpā, kas reizē ir skaņu izolējoša, bet ne tādā līmenī, kas pēc 5 telpām pavadītām minūtēm subjektā izraisa audiālas halucinācijas- dažādas izolācijas metodes paredz dāzādus rezultātus. Jurija gadījumā būtiski nedzirdēt milzu sienas pulksteņa tikšķus koridora 2. galā esošajā istabā ar mūždien atvērtajām durvīm. Un šajā visaptverošajā tumsā un klusumā viņš nonāk aci pret aci ar savu ēnu, saviem demoniem. Kas notiek tālāk, nav zināms, taču Jurija dvēseles spēku neviens neiztaujā- ir acīmredzams, ka viņš katrā cīņā ir gatavs mirt, līdz ar to viņš atrodas salīdzinoši augstākā apziņas stāvoklī un tāpēc viņam uz to elevētā gara brīdi ir piekļuve vairāk paralēlajām realitātēm. Lielāks manifestācijas potenciāls.
Taču kā jau autists, Jurijs vienā reizē var deliverot, bet citā - apbēdināt tik ļoti, ka es pielēcu kājās un sāku applaudēt viņa opponentam. Jēziņ, kā viens cilvēks var būt tik izcils un tik stulbs vienlaikus!
Šeit var strīmot par brīvu viņa vakarnakts cīņu ar Karlosu Ulbergu (spiedu uz kādu no "free server x" banneriem! https://watchmmafull.com/ufc-327-jiri-prochazka-vs-carlos-ulberg-apr-11-2026.html
P.S.
Ja piesaucu manifestāciju, tad ziniet, ka runa nav par afirmācijām un pozitīvu domāšanu. Jā, šie elementi var būt efektīvi darba rīki, bet tikai tad, ja tu jau esi dziļi tajā visā. Taču, ja esi, nez, parasta mājsieva (housewife), kuru vakaros pizģī vīrs alkāns, tavas afirmācijas aiz aizsleģtajām WC durvīm pēc kārtējā skandāla neko nemainīs.
|
ulvs
| 16:36 - valodas funkcionalitātes čeks ar jaunatnes skalpeli autora rokā
Valoda ir skalpelis ķirurga rokās. Nevienas liekas kustības. Jo mazāk pārpratumu, divdomības, jo mazāk vārdu, kas ievieš skaidrību – jo labāk.
Kas man visvairāk nepatīk latviešu valodā? "Sveiki un labdien". Divzilbju vārdi paredz realitāti, kur tev jāvelta laiks, jāsaskatās ar uzrunas subjektu. Pat ja tev vai viņam nav vēlmes, ir jāvelta otram 2x ilgāks brīdis uzrunas laikā, salīdzinot ar vienzilbju uzrunām. Ko darīt gadījumos, kad man vai svešiniekam nav emocionālo resursu, lai spēlētu šīs sabiedrības šarādes? Viss, ko mēs vēlamies, ir cieņpilni paiet viens otram garām, lai varētu fokusēties uz plānu, kas katram galvā savs. Galu galā gan es, gan svešinieks parasti vēlas šo resursu pataupīt tiem, kurus patiesi mīlam un godājam.
Ko es mīlu angļu un itāļu valodās? "Hey/ciao!". Vienzilbes "cieņpilni atpisies, draudziņ" vārdi paredz iespēju tos pateikt, neapstājoties, neizveidojot acu kontaktu, nepavadot otra realitātē ne sekundi (ja tajā dienā neesi pamodies ar šādu vēlmi, bet gan tās pretstatu). Bet, ja nu ir tā retā diena, kad tu, latvieti, jūties exxxtra sociāls, tad šos vārdus var izrunāt... lēnāk. Nesteidzoties. Nodibinot acu un sirds kontaktu.
Manuprāt, modernie latvieši ir noguruši no savas neefektīvās valodas, tāpēc arī gausi veido jaunus komunikāciju atzarus, dzīves laikā retāk iegūst daudz jaunu draugu no dažādām vidēm. Latvietim "ir grūti izkāpt no sava sociālā strāta" (vairāk par kulturāli identitārisko aspektu, mazāk par socioekonomisko). Tas, ko jaunietis nevēlas, ir tikt automātiski piesaistīts elementiem, par ko viņam nav nekāda teikšana. Viņš nenoslēdza social contract ar citiem jauniešiem par savu realitāti – nē, viņš tika iesviests pasaulē ar noteikumiem, kas balstīti uz veciem priekšstatiem. Galu galā noklusētais mērķis katrai jaunai paaudzei ir būvēt jaunu civilizāciju. Kaut ko, kas būs labāks par iepriekšējo, kaut ko, kas balstīts uz atziņām, informācijas sintēzi par aizgājušajām simtgadēm.
To ir grūti ietērpt vārdos pašam sev, kur nu vēl citam, taču katras jaunas paaudzes mērķis ir idejiski dekonstruēt veco paaudzi, ar pētniecisku aemocionalitāti apzināt tās pozitīvos un negatīvos aspektus. Izskaust veco un sapuvušo. Tas arī ir iemesls, kāpēc latvieši bieži ir vienpaši – vienā brīdī vairs negribas paļauties uz valodu, jo gan vēstures zināšanas, gan paša jauniegūtā pieredze priekšā izklāj ainas sintēzi, kas teic, ka šis informatīvais lauks, pār ko valdām, ka tas vairāk izskatās pēc pārpratumu vēstures, nevis mērķtiecīgas, efektīvas civilizācijas piemēra.
Savā starpā lietot latviešu valodu ir enerģiju izsmeļoši. Tavuprāt, kāpēc jauni cilvēki tik ātri integrē savos leksikonos angļu valodu? Kāds teiks, ka tā ir dominantās kultūras valoda, Rietumu civilizācijas informatīvais spektrs – dominanti anglisks. Jaunietis par angļu valodas efektivitāti ir pārliecinājies, vērojot apkārt notiekošo. Vai mamma un tēvs saprotas latviski? Nē, biežāk viņi kliedz un lamājas viens uz otru. Jaunieša alkas lietot efektīvāku valodu rodamas vēlmē transcendēt novecojušo, neefektīvo.
Valoda nepārtraukti aicina paskaidrojumus, jo tās amodulārā rakstura dēļ improvizatīva šīs valodas jaunrade, kas būtu saprotama gan tās veicējam, gan pilnīgam svešiniekam, nav iespējama. Latviešu valoda paredz lēnu pasaules ritumu. Tā paredz lēnu, uzmanīgu latvierēšanu nosacīti intīmā gaisotnē, kurā abi runātāji var atļauties šo netipiski lēno manieri.
Ja mēs runājam par cilvēces kulturālo un tehnoloģisko absolūtu, iedomātu punktu, kur mēs spēsim kolektīvi vienoties par labākiem, efektīvākiem risinājumiem, latviešu valoda būtu jāreformē vai jāatstāj lietošanai retās reizēs, kad varam atļauties būt neefektīvi, laiski un neprecīzi.
|
ulvs
| 16:25
Ebreju valoda manai harmoniju alkstošajai ausij izklausās tā, it kā kāds censtos ar gaisa palīdzību no mutes augslējām izvadīt tur pielipušu organisku masu. Audiāli estētiskas valodas priekš manis ir, piemēram, Itāļu.
Piemērs - videofragments ar zemākās kastas demonu Bezalelu (šī brīža Izraēlas finanšu ministrs), kurš dalās ar žurnālistiem informācijā par Izraēlas lebensraum plāniem.Estētiska valoda manām ausīm ir, piemēram, itāļu.
|
usne
 | 09:59
mana mīļākā Karpmana trīstūra loma ir glābējs.
es tik ļoti ienīstu upurus, bet tik ļoti gribu palikt labs cilvēks, ka manas saprāts ir izrēķinājis, ka efektīvākais veids, kā iznīcināt upuri pēc būtības ir viņu izglābt.
tas, diemžēl atrisina tikai manu velmi būt labai, bet trīsturis turpina darboties vēl vairāk atstājot upuri upurī, atņemot viņam rīcības brīvību.
ĻOTI, ĻOTI NO VISAS SIRDS ATVAINOJOS UN LŪDZU PIEDOŠANU SEV UN VISIEM JEBKAD IESAISTĪTAJIEM.
|
usne
| 09:56
Varbūt kadam plauktā šī put:
Māršala B. Rozenberga grāmata "Nevardarbīga komunikācija: dzīves valoda" (Nonviolent Communication jeb NVC) ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par empātiju un konfliktu risināšanu. Tās pamatā ir ideja, ka cilvēki pēc dabas ir līdzjūtīgi, bet mūsu valoda un domāšanas veidi bieži kļūst "vardarbīgi" (vērtējoši, kritizējoši un pieprasoši).
Šeit ir īss kopsavilkums par NVC četru soļu modeli, kas palīdz veidot veselīgas attiecības:
1. Novērojums (Observation)
Tā vietā, lai vērtētu vai kritizētu ("Tu vienmēr kavē!"), mēs aprakstām konkrētus faktus: "Es redzu, ka tu atnāci 20 minūtes vēlāk, nekā mēs sarunājām." Mērķis ir runāt kā videokamerai – bez interpretācijām.
2. Sajūtas (Feelings)
Mēs uzņemamies atbildību par savām emocijām un skaidri tās nosaucam: "Es jūtos sarūgtināts" vai "Es jūtos vientuļi". Svarīgi nejaukt sajūtas ar domām (piemēram, "Es jūtos ignorēts" nav sajūta, bet gan interpretācija par otra rīcību).
3. Vajadzības (Needs)
Sajūtas ir signāls par mūsu vajadzībām. NVC māca, ka visiem cilvēkiem ir universālas vajadzības (drošība, sapratne, cieņa, atpūta). Mēs savienojam sajūtu ar vajadzību: "Es jūtos sarūgtināts, jo man ir svarīga precizitāte un cieņa pret manu laiku."
4. Lūgums (Request)
Mēs formulējam skaidru, pozitīvu un konkrētu lūgumu (nevis pavēli): "Vai tu būtu ar mieru nākamreiz man piezvanīt, ja redzi, ka kavēsies?" Lūgumam jābūt tādam, uz kuru otrs drīkst pateikt arī "nē".
Galvenās atziņas:
Empātija pret sevi un citiem: NVC palīdz vispirms saprast savas vajadzības un tad mēģināt sadzirdēt, kādas vajadzības slēpjas aiz otra cilvēka "uzbrukuma" vai dusmām.
Vainošanas aizstāšana: Tā vietā, lai meklētu, "kurš ir vainīgs", mēs meklējam, "kā mēs varam padarīt dzīvi skaistāku".
Dzīve ārpus "pareizā" un "nepareizā": Rozenbergs aicina iziet no vērtēšanas rāmjiem, kas rada konfliktus, un tā vietā fokusēties uz dzīvu saikni starp cilvēkiem.
Šī grāmata ir kā "valodas rokasgrāmata", kas māca runāt no sirds, paliekot godīgam, bet neaizskarot otru.
|
usne
| 09:05
ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka skaļākas latvijas feminisetes nav īstas feministes (un tāpec viss feminisms ir sū), jo viņas uztur vīrs un tad jau ir viegli rakstīt zinātniskos darbus. vai arī cita sistēmiski pārgulēja vai centās pārgulēt ar savu draudzeņu partneriem.
galu galā saprotu cik ļoti tas trigerēja manis pašas ēnas un cik daudz labāk paliek pieņemot tās. atļaut sev un NENOSOSDĪT CITAS par to ko sev neļauju, bet gribētu piedzīvot. mums katrai ir savs ceļš kā atrast un pazaudēt, un atkal atrast sevi.
paldies Zarinai Bibergain
https://www.instagram.com/zarinabibergan/
par feminisma reabilitēšanu manā apziņā.
|
Aprīlis 9., 2026
ulvs
| 19:31
Vienīgais kečups, ko lietoju uzturā, ir Spilvas Bērnu. Vienmēr jāņem bērnu kečupu, jo tajā ir mazāk smagās ķīmijas. Gards arī.
|
ulvs
| 16:56
I fuck with Monad instead of Abraxas
|
Aprīlis 7., 2026
usne
| 19:20
Agrimatco var iegādāties sparģeļu stādus !
|
Aprīlis 4., 2026
ulvs
| 20:23 - freshaf
Mikrotonālajiem kvebekois kanādiešu milžiem Angīnai de Poitrīnai jauna relīze. Pasaule ir izslāpusi pēc nepieradinātākām tekstūrām un garšām! Bundzinieks, ģitārists/basists ar dubultinstrumentu, kas bāzēts 24-TET skaņojumā (kur katrs pustonis tiek dalīts uz pusēm - var izspēlēt 1/4 toņus nevis tikai pustoņus kā Rietumu mūzikas 12-TET mīlulī).
|
Aprīlis 3., 2026
ulvs
| 21:58 - bass
Viens no 80to basistiem, ko ļoti cienu, ir Kurts Smits. Viņš ir viens no diviem pastāvīgajiem grupas TEARS FOR FEARS dalībniekiem (interesanti, ka grupa aktīva joprojām - 45 gadus!). Tā kā savulaik, pēctīņu vecumā, biju absolūtā sajūsmā par kulta filmu "Donnie Darko". Manuprāt, viņa baslīnija tituldziesmā "Head over Heels" ir absolūtā perfekcija! Dievinu visus viņa risinājumus. Tie slaidi ir īpaši burvīgi.
|
ulvs
| 18:59 - tik daudz teksta? ej pupās, es to negrasos pārlasīt un rediğēr
Nedaudz par postpostmoderno taisnīgumu un nepārtrauktas virtualitātes degradējošo ietekmi uz cilvēka zeltspēju.
Taisnīgumu visiem vai nevienam, vai ne?
Dzīvojot liberalizētā pasaulē, kur valda taisnīguma un goda prāts, likumi un paražas, cilvēkiem būtu jāvēršaa pret jebkuru potenciālo indivīdu aizskārumu, neatkarīgi no tā, vai pastāvējusi t.s subjektīvā puse - aizskārēja griba veikt pāridarījumu.
Dusmĩgs komentārs internetā var aizskart citu līdz sirds dziļumiem. Cilvēki vairs nespēj “paiet nost no datora” kā tas bija iespējams vēl pirms 20 gadiem. Pilnībā izkāpt no falšās realitātes iespējams tikai ar gadžetu disciplīnu (pašaizliedzīgu atslēgšanos, teiksim, katru dienu, atnākot mājās no darba, telefonā iestatīts auto-klusums no 19.00-07.00). Kā noprotams, bez apziņas par regulāras virtualitātes kaitnieciskumu, cilvēks nespēs rast pamatojumu tamlīdzīgai disciplīnai.
Lai izkāptu no virtualitātes realitātē, vispirms jābūt vērīgam. Jo nevar izkāpt no tā, kas nav apzināts. Sākot ar savas pieredzes analīzi.
Labi atceros, kā tīņu vecumā ievēroju, ka man vajag 15-20min, lai atietu no tās disociējošās izjūtas, kas mani pavadīja, ja vismaz 1h bez novēršanās skatījos datora ekrānā. Kino tik ļoti to neietekmēja, bet videospēles gan.
Tīņa vecumā man katru vakaru ap 9 vakarā bija jāved pastaigā ğimenes suns Maksis. Atceros to sajūtu, ka pēc vairāku h gaming sesijas, es, mātes mudināts, steigā pielēcu no PC, lai nezaudētu lieku minūti, izvedot suni un tāpēc esot prom no manas spēles. Pirmajās 5-10 minūtēs, izejot ārā, atrados tādā kā liminālā head-space, kas ir starp realitāti un nerealitāti (spēli)- cilvēki plūst garām kā bezsejainas ēnas, audiāli-telpiskā izjūta arī, it kā atrastos citur.
Smartphone prevalence nozīmē, ka ar katru paaudzi cilvēki kopumā būs arvien disociētāki, vieglāk hipnotizējami. Jo hipnoze tāpat kā disociācija ir starpatāvoklis, kur smadzeņu viļņi darbojas līdzīgā frekvencē un tāpēc prāts ir vieglāk pakļaujams ietekmei no ārpuses.
Vēl viena prevalentās virtualitātes problēma ir fakts, ka jebkurš var uzdoties par jebko, dāmas un kungi ar filtriem rada iespaidu par nesasniedzamu skaistuma ideālu, utt. Rezultātā daudzi jauni cilvēki sāk just riebumu pret savu izskatu, jo paši sev katru dienu iepotē labākajos leņķos un gaismā noķertus citu cilv. kadrus, kas fotošopā uzlaboti līdz perfekcijai. Jaunieši sevī tā iedzen nepatiku pret naturālismu, pret organiku.
Cilvēki skatās citu cilvēku “reklāmas”, kas paslēptas tematiski interesanos kontekstos, uzsēdinot viņus uz vēl negantāka atkarības cikla par to, ko cilvēce pieredzēja pirms-interneta pasaulē ar TV. Negantāks, jo tas izraisa neremdināmas alkas pēc tiem mazajiem dopamīna šļācieniem, skrollējot cauri fīdam ar daudz izklaidējošu materiālu, kas ilgtermiņā pārlādē indivīdu sensorus ar nevajadzīgu info vai stimulu.
Mazliet aizrakstījos saistīti, bet aplinkus. Atgriežoties pie 1.rindkopas tēmas- mūsdienu liberalizētā pasaule paredz vēršanos pret tiem, kuri vēlas citiem likt ciest.
Ja kāds ir cietis, tad vēl jācieš kādam citam. Rietumu cilivizācija šobrīd ir vistālāk no JHWE dēla mācībām par pazemību un otra vaiga griešanu kā jebkad pagātnē.
Piedot nedrīkst nogalināt hehe
|
ulvs
| 14:44
Post 9/11 pasaulē zemāk esošais teksts tiktu emocionāli apgāzts, jo cilvēki bija indoktrinēti ienīst jebko, ko varētu aprakstīt kā “konspirāciju”. Savukārt Post Epstein pasaulē šis teksts ir kā medusmaize civilizācijai, kas nogurusi no spēlītēm ar ēnām.
Linkin Park ir a nod towards Lincoln Park - speciālā militārā bāze Kanādā, kur 70tajos tika veikti eksperimenti ar bērniem projekta “Monarch” ietvaros. Projekts zināms arī ar nosaukumu “MK Ultra”. Šeit būs lapa, kur var iepazīties ar plašāku info par Kanādas MK Ultra atzaru https://thecanadianencyclopedia.ca/en/article/mkultra
Česters Beningtons un Kriss Kornels 2017.g. kopā strādāja pie doķenes “Silent Children”- an exposee of insitutionalized paedophilia. Beningtons nāca no militāristu ğimenes, kas bija saistīta ar projektu “Monarch”.
Ja papēta rokmūzikas vēsturi, var uzskatāmi gūt pārliecību par to, ka milzu kultūrnotikumi pasaulē tiek virzīti ar specdienestu palīdzību. Veic labu darbu- izpēti savu mīļāko 60s/70s hipiju ēras mūziķu dzimtas kokus.
Interesanti, ka pāris gadus pirms Krisa/Čestera, leğendārais DJ Avicii izlaida skaņdarbu un netā postēja infu par to, ka viņa mērķis ir atmaskot globālo bērnu degradācijas tīklu. Kā tev liekas, ko viņš ar to centās pateikt cilvēcei? Iesaku noskatīties klipu.
https://youtu.be/Xq-knHXSKYY?is=HSFvxGBcTMSFdS
Avicii tika atrasts beigts 2018.g. aprīlī, naktī pēc sava koncerta Muskatā (Omāna), kur viņš ar saplēstu stikla pudeli savā viesnīcas istabā pārgrieza sev rīkli.
Kriss Kornels pakārās. Beningtons sāka pētīt biedra Kornela nāvi un pēc 2 mēnešiem arī pakārās.
|
Aprīlis 2., 2026
ulvs
| 16:03
Novērots, ka dzīves gaitās man mazāk interēsējuši cilvēki, kuru vizuālais tēls satur daudzus performatīvus elementus. Man viņi škiet mazāk “godīgi” un mazāk “autentiski”.
Uz vecumu arī esmu zaudējis rūpes, ko kāds no malas, kuru (sevišķi) vispār nepazīstu, par mani padomās.
Es viņus saprotu - mēs visi alkstam izjust tādu kā piederības izjūtu konkrētam sociālam stratam. Taču šādi cilvēki parasti sava šaurā spektra/izpratnes dēļ nav spējīgi man neko dāvāt, vien paņemt manu laiku vai enerğiju.
Saprotams, es te nerunāju par teen/post-teen exploration, bet veciem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāğērbjas, teiksim, tikai melnās drēbēs. Es to redzu kā zināmu gara vājumu, kas noved pie alkām meklēt papildus atbalsta punktus.
Visbeidzot, visiem cilvēkiem vēlu tikai siltas lietas. Viņiem vēlu iemācīties pieķerties un iemīlēt to kailo, imperfekto sevi, kurš varbūt nepiesaiatīs garāmejošas tantes vai cita fellow tīņa uzmanību, taču palīdzēs tev netērēt laiku muļķīgai analīzei: “Ko gan par mani viņi padomās?”
Pieķerties, nepazust neskaitāmo potenciālo variāciju okeānā. Izklausās burvīgi, bet tās ir lamatas.
Neiekrīti lamatās.
|
|
|