|
Nov. 6th, 2012|10:38 pm |
2 nepilnas nedēļas. 2 dienas ar ļauno, 4 dienas ar labo šefpavāri. Kopā pilnas 6 darba dienas palikušas ko strādāt.
Šodien biju uz ikmēneša apskati. Asinsspiediens zems. Dīvaini jo parasti man ir "gluži kā sportistam". Asins no vēnas arī tāpēc negribēja nākt ārā. Knapi ar sāpēm dabūjām vienu kolbu no manis ārā. Kas būs pēc mēneša kad vajadzēs atkal visu pilno lielo asinsainas pārbaudi ar 5 kolbām taisīt?
Darbā pirmspēdējo darba dienu man viņi grib uztaisīt par 16h darba dienu. Es ceru ka viņi sapratīs manus iemeslus kapēc nevaru.
Biju šodien pakaļ austiņām. Turējos pie pārbaudītas vērtības un rezultāts mani nepievīla. :)
Nākot mājās domāju par joku - Kā nomērdēt badā introvertu? Novieto virtuvē nepazīstamu cilvēku.
Lai cik tas smieklīgi nebūtu, man tā ir gadījies (nu neesmu nomirusi bet ideju jau, es domāju, jūs saprotiet?) un ne reizi vien. Brīžos kad mani pieviļ negarastāvoklis es mēdzu rīkoties baigi dīvaini.
Vēl es domāju par to kā man patīk lietas bez vēstures (ne vienmēr, bet tagad gribās domāt ka bieži). Piemēram bērnam gribās dot vārdu kam nav manā prātā asociāciju un vēstures. Baltu lapu kuru mēs varam kopā pierakstīt. Atkal iešāvās doma kādu vārdu dot, bet - velns - vārdadiena vienā mēnesī (vai blakus) ar dzimšanas dienu būtu stulbi. Bet nekādas kroplības domāt pašai no sevis arī negribās. Pati esmu knapi smuki izsprukusi no Gaismas likteņa, paldiesdievam.
Vēl kas - man patīk Grīziņkalns - tas ir mans rajons. Vismaz savā ģimenē un apkārtējā pasaulē es to jūtu kā savu. Man te neviens rada gabals nedzīvo, neviens tuvs draugs arī nav dzīvojis. u.tml. Forši ka pašai savs. :)
Bīstami jau ir. Bet man patīk. Nesen pat es dabūju cirst kāpņutelpas durvis fiksi aiz sevis un mukt no (kas man tobrīd likās) gandrīz varošanas, vai aplaupīšanas, vai nožmurīšanas situācijas. Grūtnieces neviens nediskriminē šajos jautājumos, man liekas. :D
Labi, tagad nāk smiekli, bet tobrīd gan tā nebija. :D |
|