|
Oct. 30th, 2012|01:12 pm |
Pirms pāris dienām tikai apjautu kas rītdien īstenībā ir pa datumu.
31.oktōbris. Diena kad tieši pirms gada sēžot Gintas darbnīcā, iepretim Sigitai, es klusām pie sevis nozvērējos atmest smēķēšanu. Tas notika kādas 10 stundas pēc savas pēdējās cigaretes pirms darba. Es neapjautu ka tā būs pēdējā. Man tas nepietrūka. Man sametās šķermi kad iedomājos ka varētu pēc darba uzvilkt vēlreiz. Doma dzima, un piepildījās. Man ir milzonīgs prieks ka man nav tagad jāiziet cauri tām šausmām kam izgāju cauri visu sākuma procesu atmetot.
Bija cilvēki kas domāja ka to izdarīt nevaru. Tu netiksi pāri 2 dienām. Tiku. Tu netiksi pāri 2 nedēļām. Tiku. Tu netiksi pāri 2 mēnešiem. Tiku. Tā pagāja vēl pāris mēneši, un vēl, un vēl.
Un tagad atrodos šeit. Projām no cilvēkiem kas teica - ''Ja jau tev ir tik grūti (brīdī kad histērijā plosījos pa dzīvokli par visām netaisnībām kuras sāku ieraudzīt tikai caur nokaitētajiem atmešanas nerviem) - sāc atkal pīpēt!''
Esmu projām no TĀ dzīvokļa. Šodien izdarīšu pēdējo darījumu ar viņām tā lai es esmu brīva pavisam. (es ceru) Jo viņas vienmēr atrod veidu kā uztaisīt man kādu pārsteigumu. Kaķis ir drošībā. Esmu no līguma ārā. Savākšu pēdējās mantas un ceru ka viss būs beidzies. Ceru ka no manis tur nepaliks ne apģērba diegs, kuru paraujot viņas varētu izārdīt mani. |
|