|
Sep. 28th, 2012|08:42 am |
Funniest thing just happened to me.
Pamodos. Sataisījos. Paēdu. AR pārliecību ka šodien ir sestdiena un jāiet uz darbu. Galvenās domas - vēl tikai tik un tik dienas palikušas ar ļauno šefpavāri. Iepakoju ārstu dokumentus, ko vajadzēs pirmdien, somā un jau taisījos šņorēt kedas, kad sapratu ka es smagi gļukoju. Nu ko. laicīgi esmu pamodusies, kaut kad jēdzīgs jādara ar savu dienu. Iešu palīgā mammai sīkos pieskatīt. tie viengadīgie galīgi žēli. Tieši nesen lasīju rakstu ka sviests ar tām māmiņalgām - kāpēc tāds limitētas izmaksas līdz vienam vai pusotram gadam, ka vajadzētu teorētiski vismaz līdz tiem 3 gadiem, kad var sīko dārziņā laist. Tētis jau izteica par šo viedokli - ka visdrīzāk tiem bērniem ir pamestības sindroms pieaugot.
Kāpēc šāda pēkšņa interese tai visā? Nu uzmini nu. Laiks jau sen to būtu pateikt. Ziņas jau ir sākušas izplatīties. Ne no manis bet kā nejauka noplūde no divkosības kalngala puses. Tāpēc laiks ņems grožus savās rokās un nākt atklātībā.
Es gaidu bērniņu.
Tas varētu būt iemesls kāpēc no daudziem cilvēkiem izvairījos kopš jūnija. Un centos nelīst nevienam acīs. Nejau tāpēc ka kautrētos, bet tāpēc ka es nevēlējos lai man būtu kāda darīšana ar īgniem, negatīviem cilvēku viedokļiem šajā jautājumā. Tas ir noticis negaidot. Jā. Bet tas ir noticis un es esmu priecīga un ļoti ļoti gaidu. Neesmu ne astoņpatsmitgadīga, ne bez darba.
Sīkāk par mani un mazo varbūt citā postā, jo šis tāds informācijai - kas kur un kā notiek.
Ceru ka šī vieta nekļūs par mazā kaku aprakstu blogu vai ko tamlīdzīgu. ;) |
|