| agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek |
Apr. 20th, 2011|12:07 pm |
Vāāāāāāāāāks.
Man ir pohas. Dzēru uz kreņķiem(itkā), bet tai pašā laikā tie nav kreņķi bet šoka stāvoklis ka man nekas par to nebija un nebūs. Par ko es runāju? Paga....
Vot. Tētis bija teicis ka darbā pārstrādāšos - lai ejot uz mazāk stundām nevis 11-12h katru dienu. Sadegu. Vakar darbā ap trijiem gadījās saplēst dārgāko detaļu lāzer aparātā - aptuveni 2cm diametrā lēcu (bet tās aparāts NU NEKĀ). Nesmīni. Bija šoks. Ginta bija projām tai mirklī un mēs darbā bijām tikai trīs. Pirmā doma bija - RUNNN!! Bet nu - ne nopietni - neesmu tāda. Apjaušot situāciju palēnām jau prātā parādījās skats ka es tur mūžu vergoju lai atpelnītu to. Domāju ka man ir beigas u.tml. BET - Viņa atbrauca atpakaļ un teica tos maģiskos vārdus - Katram var gadīties, Aisma. Tavā vietā varēja būt ikviens. Nomierinies un viss būs kārtībā.
O.O
Es viņu dievinu.
Man ir tā paveicies tieši pa darba jomu. Blessed I tell YA! Šī joma atsver visas citas huiņas manā dzīvē. Es nezinu kā pateikties. Nav vārdu vienkārši.
Paldies |
|